Zīle: Līdzīgāka nodokļu sistēma Eiropā izlīdzinātu priekšrocības

Rīta intervija

Player FM - Internet Radio Done Right

تمت الإضافة منذ قبل three أعوام

المحتوى المقدم من Rīta intervija. يتم تحميل جميع محتويات البودكاست بما في ذلك الحلقات والرسومات وأوصاف البودكاست وتقديمها مباشرة بواسطة Rīta intervija أو شريك منصة البودكاست الخاص بهم. إذا كنت تعتقد أن شخصًا ما يستخدم عملك المحمي بحقوق الطبع والنشر دون إذنك، فيمكنك اتباع العملية الموضحة هنا https://ar.player.fm/legal.

Biscuits & Jam

1
The War and Treaty Are Getting Carried Away 46:55

منذ 8 أيام46:55

التشغيل لاحقا

قوائم

إعجاب

احب

46:55

The War and Treaty’s Michael and Tanya Trotter grew up in Cleveland, Ohio, and Washington, DC, respectively, but both have family roots in the South. They also grew up in the musical traditions of their churches – Tanya in the Black Baptist Church and Michael in the Seventh Day Adventist Church – where they learned the power of song to move people. After becoming a father at a very young age, Michael eventually joined the armed forces and served in Iraq and Germany, where he took up songwriting as a way of dealing with his experiences there. Meanwhile Tanya embarked on a singing and acting career after a breakthrough appearance in Sister Act 2 alongside Whoopi Goldberg and Lauryn Hill. Now, after a long and sometimes traumatic journey, Michael and Tanya are married, touring, winning all sorts of awards, and set to release their fifth album together, and their fourth as The War and Treaty. Sid talks to Michael and Tanya about the new record, Plus One , as well as their collaboration with Miranda Lambert, what it was like to record at FAME studios in Muscle Shoals, and how they’re blending country, soul, gospel, and R&B. Learn more about your ad choices. Visit podcastchoices.com/adchoices…

منذ 9 أعوام 14:12

MP3•منزل الحلقة

Līdzīgāka nodokļu sistēma Eiropā, uz kuras nepieciešamību norādīja Eiropas Parlamenta (EP) komiteja nodokļu nolēmumu jautājumos, izlīdzinātu priekšrocības efektīvāk strādājošiem uzņēmumiem, nevis ļautu apiet nodokļus, intervijā Latvijas Radio norādīja Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle (Nacionālā apvienība).

Zīle skaidroja, ka Luksemburgā un arī citās Eiropas valstīs radītā sistēma pieļāvusi kopumā 300 norunas starp nodokļu dienestiem un lielām kompānijām un 500 privātdarījumus, kas minimizē līdz 5% peļņas nodokli.

“Tas nozīmē, ka jūs īstenībā darbojaties ar savu biznesu Vācijā, Anglijā un citās valstīs, bāzējat savu mātes kompāniju Luksemburgā, un faktiski šo nodokļu iespēju dēļ apkrāpjat citu valstu nodokļus. Tā Eiropas Savienības tirgū ir ārkārtīgi negodīga sistēma,” komentēja Zīle.

Savukārt EP komiteja secinājusi, ka pilnīga informācijas apmaiņa starp Eiropas valstu nodokļu dienestiem par atlaidēm, kas piemērotas dažādām korporācijām, spēs nodrošināt godīgāku nodokļu nomaksu. Arī Zīle piekrīt, ka līdzīgāka nodokļu sistēma izlīdzinātu priekšrocības tiem, kas var strādāt efektīvāk, nevis “apiet nodokļus, lai radītu klientiem necaurspīdīgu darījumu bāzi”.

Tajā pat laikā viņš pauda izbrīnu par Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšlikumu ieviest līdzīgu sistēmu Latvijā ar 2% nodokli par darījumiem ārpus ES: “Tas vienkārši būtu pretēji šim [Eiropas Komisijas] virzienam, kas valstis spiež atteikties no šīs sistēmas.” EP deputāts to skaidro ar 2017.gaidāmajām izmaiņām, ka nerezidentu bankām būs jāreģistrējas kā rezidentu klientiem.

82 حلقات

Rīta intervija

Zīle: Līdzīgāka nodokļu sistēma Eiropā izlīdzinātu priekšrocības

Rīta intervija

published منذ 9 أعوام

MP3•منزل الحلقة

82 حلقات

Tất cả các tập

Rīta intervija

1
Vai Eiropas Mediju likums spēs aizsargāt žurnālistu brīvību? Intervija ar Eiropas Žurnālistu federācijas direktori 12:51

منذ 51 weeks12:51

12:51

Slovākijas valdības iecere slēgt valsts sabiedrisko raidorganizāciju, aizstājot to ar jaunu radio un televīzijas kompāniju, ko kontrolētu pie varas esošie politiķi, šomēnes ir izsaukusi lielu satraukumu. Arī citviet Eiropā žurnālistiem notiek dažādi uzbrukumu. Lai apturētu mediju brīvības samazināšanos, šomēnes Eiropas Parlamentā ir apstiprināts Mediju brīvības likums. Latvijas Radio uz sarunu par mediju brīvību un to nākotni ir aicināja Eiropas Žurnālistu federācijas direktori Renāti Šrēderi. Artjoms Konohovs: Vispirms, paldies, ka piekritāt sarunai. Es gribētu sākt ar Eiropas Mediju brīvības likumu, kas ir Eiropas Savienības atbilde uz sarūkošo mediju brīvību un diezgan satraucošo situāciju Eiropas mediju vidē. Cik jūs esat apmierināta ar šo dokumentu? Šrēdere: Pirmkārt, man liekas, ka ir ļoti svarīgi pateikt, ka šis patiešām ir vēsturisks likums. Esmu ar šiem jautājumiem strādājusi vairāk nekā 30 gadu, un pirms 30 gadiem mēs mēģinājām panākt, lai tiktu apstiprināts nesaistošs dokuments par mediju koncentrāciju, bet mums tas nav izdevies. Kopš tā laika Eiropas Komisija ir darījusi nelielas lietas, bet nekad nav uzdrošinājusies pieķerties medijiem, tostarp rakstošajiem, kas, kā jūs zināt, lielā mērā ir atstāti pašregulācijas ziņā. Dalībvalstis līdz šim ļoti vēlējās, lai medijus regulētu nacionālie vai pat reģionālie likumi. Līdz ar to, kaut arī es domāju, ka mums mediju brīvības likums bija nepieciešams jau pirms desmit gadiem, mēs ceram, ka vēl nav par vēlu un esam ļoti gandarīti, ka šāds likums ir pieņemts. Turklāt, pateicoties Eiropas Parlamentam, tas tika krietni uzlabots. Viens no jautājumiem, ko šis likums regulē, ir mediju īpašumtiesību caurskatāmība. Bet kritiķi saka, ka daudzi ieviešanas jautājumi ir atstāti dalībvalstu rokās. No valstīm būs atkarīgs tas, cik šis likums būs efektīvs. Vai jūs tam piekrītat? Tā ir regula, un tāpēc teorētiski tai būtu nekavējoties jābūt iedzīvinātai nacionālajos likumos. Dažās valstīs varētu nākties mainīt atsevišķus likumus, citur tas nebūs nepieciešams. Es jau esmu runājusi ar Vācijas regulējošajām iestādēm, un viņi uzskata, ka viņiem nekas daudz nebūs jāmaina. Bet jums ir taisnība, un mēs to arī esam ierakstījuši savā preses relīzē, kas tapa kopā ar citām pilsoniskās sabiedrības un mediju brīvības organizācijām, tagad ir svarīgi, ka šis likums dalībvalstīs tiek iedzīvināts, cik vien efektīvi iespējams. Tomēr zinot, ka diezgan daudzās dalībvalstīs nav šādas politiskas intereses, mēs esam satraukti un tam ir pamats. Bet tā tas ir ar visiem Eiropas likumiem. Jūs redzat, kas notiek ar Zaļo kursu. Atliek lauksaimniekiem iziet ielās, un prasības tiek mīkstinātas. Es tagad negribu vērtēt, vai tas nāks par labu vai par sliktu. Protams, ka mēs esam satraukti, ka dalībvalstīs tas netiek pietiekami nopietni uztverts. Tāpat mēs esam satraukti, ka Eiropas Komisija neizdara pietiekamu spiedienu uz dalībvalstīm, lai tās to uztvertu nopietni. Šī likuma tapšanas laikā mēs ļoti paļāvāmies uz Eiropas Komisijas priekšsēdētājas vietnieci Veru Jourovu un esam viņai ļoti pateicīgi. Mēs nezinām, kā izskatīsies jaunā Eiropas Komisija un jaunais Eiropas Parlamenta sasaukums, jo arī parlaments ir spiedis, lai likumi tiktu ieviesti, un ir uzraudzījis to, kā arī mudinājis ieviest sankcijas, kā tas ir bijis Ungārijas gadījumā. Tagad nekas no tā nav skaidrs. Ja runājam par Ungāriju, tad man gribētos pieminēt nesen izlasīto rakstu, ko uzrakstīja divi ungāru žurnālisti. Tajā ir teikts, ka Mediju brīvības likums nespēs būtiski uzlabot situāciju šajā valstī, jo no vienas puses situācija ir patiesi nopietna, bet no otras tā ir nedaudz pelēkajā zonā. Mēs zinām, ka valdība izvieto reklāmas tajos medijos, kas tai ir draudzīgi. Neatkarīgie mediji var pastāvēt, bet viņiem īsti tam nav resursu. Vai jums liekas, ka šis likums varētu palīdzēt kaut ko mainīt tādās valstīs kā Ungārija? Godīgi sakot, mēs vienmēr esam atzinuši, ka tādās valstīs kā Ungārija šis likums neko daudz nepalīdzēs. Es arī tā domāju, un tas ir tādēļ, ka Ungārijā nepastāv neatkarīga tiesu vara. Šāda likuma spēks slēpjas tajā, ka tad, kad kaut kas nenotiek tā, kā vajag, piemēram, nav zināmi mediju īpašnieki, tad sabiedriskās organizācijas var vērsties vietējā tiesā. Bet mēs jau tagad zinām, ka Ungārijas tiesas nebūs neatkarīgas. Līdz ar to, Ungārijā situācija ir ļoti sarežģīta. Tādēļ es jau pašā sākumā esmu paudusi cerību, ka šis likums nenāk pārāk vēlu. Bet dažās valstīs tas būs par vēlu. Es domāju, ka tas joprojām var spēlēt būtisku lomu jautājumā par valsts reklāmas izvietošanu. Nelielās pilsoniskās sabiedrības organizācijas, kas vēl tur pastāv, mēģinās to izmantot. Tāpēc mums vajadzīga arī Eiropas Komisija, kas stingri kontrolēs pamatlīgumu ievērošanu. Ungārija jau ilgstoši ir pārkāpusi daudzus pamatlīguma nosacījumus. Godīgi sakot, es pilnībā pievienojos tādiem deputātiem kā Daniels Freinds, kurš ir spiedis, lai Ungārijai tiktu piemērotas sankcijas un netiktu izmaksāti līdzekļi. Šķiet, ka tagad Slovākija mēģina kopēt Ungārijas modeli. Nesen iesniegtais likumprojekts par sabiedriskās raidorganizācijas restrukturizāciju daudziem ir izsaucis būtisku satraukumu. Arī jūsu organizācija ir paudusi savas bažas. Vai jūs varētu tās minēt? Mūsu preses relīzē mēs norādām ne tikai uz Fico valdības mēģinājumiem, bet uz darbībām, kas vērstas uz esošās sabiedriskās raidorganizācijas likvidēšanu un jaunas izveidošanu. Tā atrastos viņa politiskās partijas rokās, jo parlamentam un valdībai būtu vairākums vietu organizācijas vadības struktūrās. Līdz ar to, šī raidorganizācija tiktu pilnībā politiski kontrolēta. Zināmā mērā šis gadījums ļaus pārbaudīt jauno Mediju brīvības likumu, jo tajā ir 5. pants, kas runā par sabiedrisko raidorganizāciju neatkarību. Tajā tiek runāts par valdes neatkarību un par sabiedrisko raidorganizāciju finansēšanu. Tas, ko dara Fico, ir pilnīgā pretrunā ar Mediju brīvības likumu, uz ko norāda arī Eiropas Raidorganizāciju apvienība. Iepriekš viņi savos izteikumos ir bijuši atturīgāki, bet tagad ir nākuši ar ļoti spēcīgu paziņojumu. Slovākijas televīzija ir šīs apvienības biedrs. Eiropas Komisija mums jau ir teikusi, ka, ja mediju brīvības likums tiktu apstiprināts nedaudz ātrāk, tad viņi būtu varējuši jau iesākt pārkāpuma procedūru. Bet tagad, manuprāt, visi prāto, kā tālāk rīkoties. Bet mēs turpināsim izdarīt spiedienu. Mēs apsveram aizbraukt tur ar delegāciju, jo spiedienam tiek pakļauti ne tikai sabiedriskie, bet arī privātie mediji, no Krievijas nāk dezinformācijas kampaņas. Jūs Latvijā labi zināt par visām šīm problēmām, un tāpēc mēs esam ārkārtīgi satraukti. Mani pārsteidz, cik vienkārši ir iznīcināt sistēmu. Pietiek ar vienām vēlēšanām un jaunu valdību, un tas, kas gadiem ticis celts, var tikt izpostīts dažu mēnešu laikā. Tas liek aizdomāties par to, cik trausla situācija var būt arī citur un vai citviet varētu tikt atkārtots kaut kas līdzīgs. Sākotnēji Ziemeļvalstis, Zviedrija, Vācija uzskatīja, ka mums nav vajadzīgs Mediju brīvības likums. Bet mēs viņiem atbildējām, ka visās valstīs ir jaunas labējas partijas, kas vēlas apmelot žurnālistus un apklusināt jebkādu kritiku. Tas, ka pie varas nāk neliberālas valdības, kas vēršas pret mediju brīvību, ir vispārēja parādība. Tomēr vairākās valstīs joprojām pastāv likuma vara. Pat Francijā mēs redzam, ka Makrona valdība bieži uzbrūk žurnālistiem, un tā ir valsts, kas augsti vērtē demokrātiju. Tas ir ļoti satraucoši. Bet Francijā vismaz ir neatkarīga tiesu sistēma. Ir bijušas dažas tiesas prāvas, kurās žurnālisti izvarēja. Tas varētu likt valdībai kārtīgi apdomāties, pirms turpināt līdzšinējo praksi. Es domāju, ka tas parāda, ka mums būtu nepieciešama visaptveroša pieeja tam, cik nozīmīga ir mediju brīvība un likuma vara. Es esmu vāciete, un pie mums arvien populārāka kļūst partija "Alternatīva Vācijai", it sevišķi Vācijas austrumos. Tur jau notiek daudz uzbrukumu medijiem. Ir reģioni, kur vairs nav neatkarīgu vietējo plašsaziņas līdzekļu, un kur "Alternatīva Vācijai" dominē gan ar reklāmām, gan ar redakcionālo kontroli. Neviena valsts nav imūna pret to, un tieši tādēļ mums ir vajadzīgs Eiropas mediju brīvības likums. Tas nav domāts tikai Ungārijai, bet gan visām valstīm. Redzēsim, vai tas strādās, bet es varu jums apliecināt, ka mēs, žurnālistu organizācijas un pilsoniskā sabiedrība, darīsim visu, lai atgādinātu likumdevējiem par šo likumu. Mēs tuvojamies mūsu sarunas noslēgumam un tādēļ es gribētu jums uzdot plašāku jautājumu. Mēs līdz šim esam runājuši par mediju brīvību un viedokļu daudzveidību, bet viens no būtiskiem satraukuma avotiem jau ilgāku laiku ir tas, ka ļoti daudzi mediji atrodas sarežģītā finanšu situācijā. Tas samazina viņu iespējas ražot saturu un raidīt, it sevišķi tādos mazos tirgos, kā Latvijā, kur ir maz iedzīvotāju un pirktspēja nav tik augsta. Kā situācija izskatās no jūsu puses, vai esat redzējusi kādus veiksmīgus modeļus, ko varētu izmantot citur? Vispirms es gribu teikt, ka es jums pilnībā piekrītu. Stabilu finansēšanas modeļu trūkums neatkarīgai žurnālistikai rada lielu satraukumu. Mēs tikko esam apstiprinājuši mūsu manifestu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Tā nosaukums ir "Iestājies par žurnālistiku kā par sabiedrisko labumu". Pirmais punkts tajā ir žurnālistikas dzīvotspēja. Mums ir vajadzīgi jauni finansēšanas modeļi no valsts līdzekļiem, saglabājot neatkarību, kā arī filantropu ziedojumi un privātie līdzekļi. Arī lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem vajadzētu maksāt par saturu, ko viņi zog. Mēs zinām, ka daļu no krīzes, ko mēs pašlaik piedzīvojam, ir izraisījušas lielo tehnoloģiju kompānijas, jo viņi ir pārņēmuši 80% no reklāmas tirgus. Neviens medijs ar to nevar sacensties. Te runa ir arī par uzmanībā balstītu ekonomiku un par auditorijas datiem, kas tiek izmantoti citur. Jauni cilvēki vairs nevēlās maksāt par ziņām un pastāv arī izvairīšanās no ziņām. Situācija ir patiesi sarežģīta. Mēs kopā ar izdevējiem esam veikuši vairākus pētījumus par jauniem žurnālistikas finansēšanas veidiem. To rezultāti ir ļoti interesanti, bet skar nišas medijus. Pastāv jauni abonēšanas modeļi, pastāv kolektīvā finansēšana un mikromaksājumi. Pastāv īpašas ziņu vēstkopas tā dēvētajai konstruktīvai žurnālistikai vai lēnai žurnālistikai, pētnieciskai žurnālistikai. Protams, ka ir arī granti. Eiropas Komisija ir palielinājusi grantu apjomu pētnieciskai žurnālistikai, bet žurnālisti nav pieraduši strādāt ar grantiem un nodarboties ar uzņēmējdarbību. Es nesen esmu dzirdējusi, ka mums būtu jāmāca žurnālistiem biznesa iemaņas. Es neesmu pārliecināta, ka tas ir pareizais ceļš. Žurnālistiem jau tagad ir tik daudz darba, tostarp ir jāsastopas ar mākslīgā intelekta radīto saturu, ar dziļviltojumiem, ar milzīgu dezinformācijas apjomu. Tādēļ es uzskatu, ka likumdevējiem vajadzētu uztvert žurnālistiku kā sabiedrisko labumu, kas nepieciešams regulējošais mehānisms, bet, protams, arī finansējums.…

Rīta intervija

1
Latvijā patriotisma rādītāji – augsti; vēl jāvairo pilsoniskais patriotisms. Intervija ar politikas zinātņu doktori Ievu Bērziņu

منذ 2 years

—

Aptuveni 80% Latvijas iedzīvotāju aptaujās sevi sauc par patriotiem, taču sabiedrībā vēl ir jāvairo arī pilsoniskā patriotisma izpausmes, secina Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra vadošo pētniece Ieva Bērziņa. Intervijā Latvijas Radio viņa skaidroja, kas ir patriotisms, kā to ietekmē dalība Eiropas Savienībā un arī karš Ukrainā. Latvijas Radio: Kas ir patriotisms mūsdienās? Vai patriotisms ir sajūtas vai darbības? Inese Bērziņa: Tā vienkāršākā formula ir vispārpieņemta: patriotisms ir mīlestība pret savu valsti. Tas it kā izklausās ļoti vienkārši, bet tad tu sāc iedziļināties tajā, kas ir mīlestība un kā tā izpaužas. Otrs, tad tu sāc domāt par savām attiecībām ar valsti. Ja to sāk šķetināt vaļā, tad, protams, tur ir dažādas interpretācijas. Vai tās ir emocijas vai darbība? Es teiktu, ka abi. Tas, ko es no savas puses cenšos darīt, ir vairāk popularizēt pilsoniskā patriotisma koncepciju, kas liek akcentu tieši uz demokrātiskām un republikāniskām vērtībām. Tur, protams, ir radniecīga arī pilsoniskās līdzdalības koncepcija, un tas ir līdzīgi, bet, jā, patriotisms piedod tam to emocionālo dimensiju, ka tas aug no tām tavām dziļākajām saknēm, no piederības vietai, kultūrai, telpai. Tur ir kaut kāds arī iracionālais elements. Man liekas, tas to padara tomēr spēcīgāku nekā tikai apziņa par pilsonisko vai politisko līdzdalību. Kādi ir Jūsu novērojumi, vai pēdējais gads līdz ar karu Ukrainā patriotismu Latvijas sabiedrībā ir vairojis vai mazinājis? Kopumā patriotisms ir arī ļoti neviennozīmīga koncepcija. No vienas puses, mīlestība pret valsti tevi mudina rīkoties nesavtīgi kopēja labuma vārdā, bet, no otras puses, gan vēsturē, gan mūsdienās ir piemēri, ka tas var pāraugt šovinismā. Un faktiski nav tā, ka visās sabiedrībās ir pozitīva attieksme pret patriotismu. Ir starptautisku pētījumu dati, kas liecina, ka dažādās valstīs uzskati un attieksme pret patriotismu ir ļoti dažādi. Un Latvijā ir tāda sabiedrība, kurā ir ļoti pozitīva attieksme pret patriotismu un sabiedrība pati sevi vērtē kā ļoti patriotisku. Ir dažādi pētījumi veikti par patriotismu Latvijā ar zināmu laika distanci, pirms desmit gadiem un tuvāk mūsdienām. Un tā ir ilgtermiņa tendence, ka ap 80% Latvijas sabiedrības teiks, ka viņi ir patrioti. Līdz ar to teikt, ka kaut kā šogad tas būtu audzis, tad īsti nav kur, jo Latvijā tas tāpat ir augsts. Bet pēdējā gada notikumi, kas sākās 24. februārī, ir aktualizējuši šo tēmu, jo tas, kas notiek Ukrainā, liek katram uzdot sev jautājumu, kāda būtu mūsu rīcība, un par to vairāk arī runā. Un, ja mēs atgriežamies pie tēmas, ka patriotisms ir arī darbi, tad principā tā augstākā patriotisma izpausme, protams, ir iesaistīties valsts aizsardzībā un ziedot savu veselību vai pat dzīvību valsts aizsardzībā. Vai latvietis var būt arī Ukrainas patriots? Es teiktu, ka lielā mērā mūsu atbalsts Ukrainai ir arī Latvijas pilsoniskais patriotisms. Viens ir drošības aspekts, sapratne, ka Ukraina šobrīd karo arī par mums. Un otrs ir tas, ka šis Krievijas īstenotais karš Ukrainā ir lielā mērā vērtību karš starp autoritāru un pat jau totalitāru režīmu, kurā cilvēktiesības netiek turētas nekādā vērtē, un tad, no otras puses, ir demokrātiskās vērtības un pilsoniskās brīvības, kuras ir universāla vērtība. Mēs piederam šai vienai vērtību sistēmai, un Ukraina cīnās par šīm vērtībām. Tādējādi, atbalstot Ukrainu, mēs skaidri pasakām savu nostāju vērtību aspektā. Kad patriotisms var būt neveselīgs, un vai tas ir vērojams arī mūsu sabiedrībā kādos brīžos? Es domāju, par to mēs varam runāt vismaz divos aspektos. Patriotisms ir mīlestība pret savu valsti, bet tas sāk kļūt bīstams tad, kad tu cel savu valsti augstāk par citām apkārtējām valstīm un pārkāp to robežas simboliskā vai fiziskā veidā. Tas ir starptautiskās politikas aspekts. Bet iekšpolitiski ir būtiski nošķirt demokrātisku patriotismu no autoritāra. Tā atšķirība ir tāda, ka demokrātiskā patriotismā tu vari būt konstruktīvi kritisks. Tādā nozīmē, ka es redzu un runāju par problēmām, bet piedāvāju arī, kā darīt labāk, nevis tikai noniecinu, ka viss ir slikti, kas ir diezgan raksturīgs Latvijas sabiedrībai. Turpretī autoritārs patriotisms izpaužas absolūti nekritiska, bezierunu padevībā tiem, kas ir pie varas. Tam ir zināma bīstamība, ko mēs arī redzam Krievijas sabiedrības kontekstā, kur mēs sagaidītu sabiedrības reakciju pret to politiku, ko īsteno Krievijas politiskā elite, bet dažādu iemeslu dēļ tas nenotiek. Vai Latvijas sabiedrībā tādas indikācijas īsti nav? Domāju, ka mēs tomēr ejam to ceļu, ka mēs cenšamies iedzīvināt demokrātiskās vērtības. Skaidrs, ka nav ideāli. Un domāju – kritiķi, kas klausās, noteikti man parādītu daudz dažādus piemērus, kur tas tā nenotiek. Bet mums ir dotas visas iespējas, lai mēs to varētu veicināt un mainīt. Un, ja tas tā nenotiek, mums ir iespējas izrādīt pilsonisko spiedienu, lai tas virzītos demokrātisko vērtību virzienā. Eiropas Savienības kontekstā vai patriotisma izpausmes var attiekties arī uz valstu kopienu? Vai iedzīvotājiem ir radies vēl viens patriotisma slānis, kopš Latvijas ir Eiropas Savienības dalībvalsts? Jau pēc Otrā pasaules kara radās ideja par konstitucionālo patriotismu. Šeit tas spilgtākais domātājs, ko varētu minēt, ir Jirgens Hābermas, kurš arī šo ideju veicināja. Tā doma bija tāda, ka ir jāveido jauna veida patriotisms un identitāte, kas ir kopīga Eiropai kā tādai un balstīta ne tik daudz nacionālajā identitāte, bet tieši demokrātiskajās procedūrās un vērtībās. Es domāju, ka pilnīgi atteikties no tā, ka katrai valstij ir arī sava nacionālā identitāte, nav iespējams, bet šie aspekti var sadzīvot. Piemēram, mēs veicām pētījumu kopā ar kolēģiem no Rīgas Stradiņa universitātes un Vidzemes Augstskolas par to, kā šīs dažādās identitātes veidojas mūsu jauniešos. Pagājušajā vasarā mēs intervējām jauniešus. Viena no tendencēm, ko mēs varam redzēt, ka tas ir ļoti saistīts ar zināšanām. Bija respondenti, kas nebija bijuši ārpus savas lokālās dzīves vietas robežām, bet, ja cilvēks ir vairāk bijis vai padzīvojis ārzemēs, tad rodas tā sapratne, ka tur varbūt viens ir vācietis, viens latvietis, bet mums visiem ir kaut kas kopīgs, mēs esam eiropieši. Un, ja mēs runājam tieši par šo Eiropas identitāti, tad skaidrs, ka tas ir lielāks abstrakcijas līmenis, kas prasa plašākas vēstures zināšanas, plašākas kultūras konteksta zināšanas un saskarsmi ar cilvēkiem citās valstīs. Viena no pilsoniskā patriotisma izpausmēm ir arī dalība vēlēšanās. Vai zemā iedzīvotāju aktivitāte Eiropas Parlamenta vēlēšanās arī ir kāds rādītājs par to, kā mēs sevi apzināmies kā daļu no Eiropas kopienas? Jā, es domāju, ka tas ir indikators, jo skaidrs, ka līdzdalība vēlēšanās ir tā bāze. Domāju, ka tā ir viena no problēmām Latvijas sabiedrībā – tā izpratne, ka katrs mēs daudz ko varam ietekmēt un mainīt paši. Par to, kā mēs to varam darīt, kā vispār funkcionē valsts un kāda nozīme ir mūsu dalībai Eiropas Savienībā. Tas viss ir jāskaidro. Kāda, jūsuprāt, kopumā ir patriotisma nākotne – vai tā izpausmes sabiedrībā būs lielākas vai mazākas? Tas ir atkarīgs no mums pašiem, jo to var mērķtiecīgi veidot un attīstīt. Ja mēs par to vairāk runāsim mācību iestādēs, ja mēs par to vairāk skaidrosim un apzināsimies, kāpēc tas ir svarīgi, tad tas būs. Valsts institūciju ziņā mēs, protams, esam demokrātiska valsts, bet, es domāju, ka ikdienas demokrātiskajā izpratnē sabiedrībā, tur mēs esam diezgan lielā deficītā. Kaut vai sākot ar to, ka varbūt nepietiekami apzināmies to vērtību, ka mums ir šīs pamata brīvības – pulcēties, paust savu viedokli, aizstāvēt savas idejas. Tāpat Latvijā ir viens no zemākajiem politisko partiju biedru skaitiem, un arī nevalstiskajās organizācijās mēs ne pārāk aktīvi darbojamies. Tāpēc ir svarīgi veidot šo izpratni tādā individuālā līmenī.…

Rīta intervija

1
Mūžizglītība Latvijā arvien pieprasītāka, bet grūtāk uzrunāt iedzīvotājus ar zemu izglītības līmeni

منذ 3 years

—

Pieaugušie Latvijas iedzīvotāji arvien aktīvāk iesaistās mūžizglītībā, taču izaicinājums ir ar izglītības programmām sasniegt iedzīvotājus ar zemu izglītības līmeni, intervijā Latvijas Radio pastāstīja Valsts Izglītības attīstības aģentūras (VIAA) Pieaugušo izglītības departamenta direktore Elīna Purmale-Baumane. Jau septīto reizi visiem nodarbinātajiem pieaugušajiem virs 25 gadu vecuma ir iespēja pieteikties programmā “Mācības pieaugušajiem”, kurā mācīties kādā no 800 programmām. Tiesa, jārēķinās ar līdzmaksājumu 5-10% apmērā, kas gan neattiecas uz maznodrošinātiem un trūcīgiem cilvēkiem. Kā mācās? VIAA piedāvā vairāku izglītības programmu veidus. Pirmkārt, garākās ir tālākizglītības programmas, kurās var apgūt profesiju un iegūt kvalifikāciju. Tajās jāmācas gadu vai ilgāk. Otrkārt, profesionālās pilnveides izglītības programmas ir no 160 līdz 320 stundām. Treškārt, iespējams apgūt arī kādas izglītības programmas moduli vai moduļu kopu. Tas varētu būt aktuāli cilvēkiem, kam, strādājot savā profesijā, nepieciešams apgūt jaunākās tendences vai darbu ar jaunākajām tehnoloģijām. Ceturtkārt, pieejami ir studiju kursi no augstskolu vai koledžu programmām. VIAA pārstāve mudināja pirms pieteikšanās iepazīties ar programmu nosacījumiem un to, kāds priekšzināšanu līmenis ir nepieciešams. Ko mācās? Raugoties uz programmu saturu, Purmale-Baumane norādīja, ka lielākoties tiek piedāvāts mācīties tādās nozarēs, kas ir darba tirgū aktuālas un pieprasītas. Aktualitāti izvērtē VIAA, skatoties uz darba tirgū pieejamām vakancēm, piedāvāto atalgojumu. “Tas nozīmē, ka tie cilvēki, kas strādā mazkvalificētu darbu vai zemu atalgotu darbu, var izvēlēties tādas profesijas, kuras pabeidzot, nākotnē viņiem būs iespējams saņemt lielāku atalgojumu,” pastāstīja VIAA pārstāve. Tātad mācības piedāvā 10 darba tirgū pieprasītās nozarēs: uzņēmējdarbības, finanšu, grāmatvedības un administrēšanas; elektronisko un optisko iekārtu ražošanas un informācijas tehnoloģiju; būvniecības; metālapstrādes, mašīnbūves un mašīnzinību; transporta un loģistikas; enerģētikas; kokrūpniecības; drukas un mediju tehnoloģiju; ķīmiskās rūpniecības nozarē; mākslas nozares dizaina un radošo industriju sektoros. Kas mācās? Kopš 2017.gada, kad sākta šāda mūžizglītības programma, gandrīz 60 000 iedzīvotāju pieteikušies dažāda veida mācībām, no kuriem pabeiguši – vairāk nekā 43 000. Daļa mācības vēl turpina. Mācībām var pieteikties nodarbinātie iedzīvotāji, arī strādājošie pensionāri, vecāki, kas atrodas bērnu kopšanas atvaļinājumā, un pašnodarbinātie. Līdz šim VIAA īstenotajās mūžizglītības programmās aktīvākas ir sievietes: no visiem dalībniekiem 63% ir sievietes, attiecīgai 37% - vīrieši. Raugoties pēc vecuma, aktīvākie ir iedzīvotāji no 25 līdz 44 gadiem. “Bet mūs priecē arī tas, ka personas virs 50 gadiem arī ir gana aktīvas, ieņem otro vietu. Un trešajā vietā paliek [iedzīvotāji] no 45 līdz 49 gadiem,” pastāstīja Purmale-Baumane. Kāpēc mācās? Jāpiebilst, ka šajā projektā katrs nodarbinātais var mācīties divas reizes. Turklāt esot cilvēki, kas vēlētos mācīties vairāk, un arī tādi, kas interesējas par mūžizglītības iespējām pēc 2023.gada, kad šis VIAA projekts beigsies. Un Purmale-Baumane atklāja, ka par to tiek domāts. “Tagad arvien vairāk un vairāk cilvēki apzinās – ņemot vērā straujo darba tirgus izaugsmi un tendences, šobrīd vairs nav iespējams strādāt tikai ar to izglītību, kas iegūta pirms 10 vai 20 gadiem, jo visu laiku notiek dinamiska attīstība,” sacīja VIAA pārstāve. Vienlaikus VIAA saskaras ar izaicinājumu, kā uzrunāt un motivēt tos cilvēkus, kam ir zems izglītības līmenis – bez profesijas, ar pabeigtu vai nepabeigtu pamata vai vidējo izglītību. “Šeit jādomā, ka cilvēkam ir jāiemācās mācīties,” piebilda Purmale-Baumane. Tāpēc nākotnē domā par digitālo prasmju programmām iesācējiem, kuriem priekšzināšanu nav.…

Rīta intervija

1
Pētniece: Ķīna ES noteiktās sankcijas uztvērusi personīgi

منذ 4 years

—

Ķīna uzskatīja, ka ar Eiropas Savienību (ES) iespējams dialogs vismaz ekonomikas jomā, tāpēc Briseles lēmumu noteikt sankcijas Ķīnas personām par uiguru cilvēktiesību neievērošanu Pekina uztvēra personīgi un reaģēja ar neatbilstošām pretsankcijām, intervijā Latvijas Radio pauda Latvijas Ārpolitikas institūta Āzijas programmas vadītāja un Ķīnas pētniece Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Eiropas Savienība un ASV ir daļa no kolektīvajiem Rietumiem attiecībā pret Ķīnu un Ķīnas acīs, bet, no otras puses, Ķīna uzskatīja, ka ar Eiropas Savienību ir iespējams pragmatisks dialogs vismaz par ekonomiku, un investīciju līguma noslēgšana ar ES Ķīnas acīs bija tam apliecinājums, skaidroja pētniece. Tas Eiropas Savienībai faktiski bija tāda vērtību mini krīze, jo uiguru minoritātes tiesību jautājums un tas, ka Honkongā pieeja “viena valsts divas sistēmas” tiek paātrinātā formātā saīsināta, nekur nepazuda, ES ir vērtību orientēts spēlētājs, tāpēc bija nepieciešams kaut kādā veidā parādīt arī šo Eiropas Savienības vērtību pozīciju, tāpēc bija noteiktas sankcijas pret Ķīnas personām, skaidroja Bērziņa-Čerenkova. “Savukārt Ķīna uztvēra to personīgi – "lūk, tātad ar jums tomēr strādāt nevar",” sacīja pētniece, norādot, ka tas izskaidro asu un nesimetrisku Ķīnas atbildi. Tas izskaidro, kāpēc Ķīnas atbildes sankcijas bija daudz spēcīgākas un skāra divus virzienus – gan politisko, gan arī akadēmisko, arī domnīcu līmenī, jo sankcijām pakļauti arī pētnieki, stāstīja Bērziņa-Čerenkova. “Protams, tas ir bēdīgi, tas ir skumji, ka pat pētnieku darbs tiek tik ļoti lielā mērā politizēts, bet tas ir pierādījums tam, cik ļoti ir vajadzīgi Ķīnas speciālisti Eiropā,” viņa piebilda. Viņa norādīja, ka Ķīnā pašlaik par draudiem tiek uzskatīts terorisms, bet tiek vilkta vienādības zīme starp uiguru un aizdomās turamo un potenciālo noziedznieku, un tie ir cilvēktiesību pārkāpumi. Turklāt pašas Ķīnas paziņojumos ir divas pretrunīgas aizstāvības līnijas – pārmetumu noliegšana un saukšana par apmelojumiem, jo “cilvēki labprāt strādā politiskajās nometnēs, tur viss ir labi, viņi visi apmierināti, vienkārši viņus pamāca par valsts uzbūves teoriju”. Un otrā aizsardzības līnija faktiski atzīst, ka tā situācija nav ideāla, bet saka – “paskatieties uz sevi, amerikāņiem, uz robežas bērni sēž būros, Eiropas Savienībā migrantu krīze, cilvēki slīkst Vidusjūrā”. “Tātad patiesībā ir divas pilnīgi pretējas aizsardzības stratēģijas,” norādīja pētniece. KONTEKSTS: ES noteica sankcijas pret četrām Ķīnas amatpersonām par islāmticīgo uiguru apspiešanu autonomajā Siņdzjanas reģionā. Šis ir pirmais mēģinājumos sodīt Ķīnu par cilvēktiesību pārkāpumiem kopš slaktiņa Tjaņaņmiņa laukumā 1989. gadā. Ķīna noliedz jebkādus cilvēktiesību pārkāpumus un jau ir noteikusi pretsankcijas pret 10 ES amatpersonām, šajā sarakstā ir arī pētnieki un deputāti, piemēram, eiroparlamentārietis no Vācijas un bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens, kurš tagad vada domnīcu, un Eiropas Parlamenta deputāts Reinhards Butikofers, kurš ir asi kritizējis Ķīnas represijas pret uiguriem. Aktīvisti un ANO tiesību eksperti saka, ka nometnēs Siņdzjanas apgabalā tiek turēts vismaz miljons musulmaņu. Daži rietumu politiķi Ķīnu apsūdz spīdzināšanā, piespiedu darba un sterilizācijas izmantošanā. Nīderlandes parlaments pat – līdzīgi kā Kanāda un ASV - Ķīnas rīcību pret uiguriem nosauca par genocīdu. Uiguri ir Ķīnas ziemeļrietumu reģiona Siņdzjanas pamatiedzīvotāji, tjurku tauta un galvenokārt musulmaņi. Jau gadiem komunistiskā Ķīnas valdība apsūdzēta par uiguru apspiešanu, taču Pekina savu rīcību pamato ar terorisma draudu un separātisma novēršanu. Pēdējās desmitgadēs Siņdzjanā uz dzīvi apmetušies daudz etnisko ķīniešu no citiem Ķīnas reģioniem, un uiguri vairs nav Siņdzjanas iedzīvotāju vairākums.…

Rīta intervija

1
Režisore Martinsone par topošo pusaudžu komēdiju: Pusaudžu vecums ir ļoti svarīgs dzīves posms

منذ 5 years

—

Pusaudžu vecums ir ļoti svarīgs dzīves posms, jo tajā piedzīvotais ļoti spēcīgi ietekmē visu turpmāko cilvēka dzīvi – ir pārliecināta režisore Marta Elīna Martinsone, kura tikko sākusi darbu pie savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas, un tā būs pusaudžu komēdija. Filma vēstīs par laiku pirms 20 gadiem, kad ar nepacietību un bailēm tika gaidīta jaunā tūkstošgade, un tās centrā būs trīs devītās klases skolnieces – Sarmīte, Sveta un Katrīna. Marta Elīna Martinsone ir teātra un kino režisore, arī vairāku pazīstamu filmu scenārija līdzautore. To vidū ir Alises Zariņas filma „Blakus”, kas pērn saņēma Lielā Kristapa balvu par labāko scenāriju un kura autores tika īpaši slavētas par filmas dzīvo un dabisko valodu, kas latviešu kino ir reta parādība. Vēl pirms tam Marta Elīna Martinsone saņēma „Lielo Kristapu” kā labākās studentu filmas autore par īsfilmu „Viesturs Kairišs iznāk no meža”. Tagad Martinsone strādā pie šobrīd aktuālās pusaudžu komēdijas, kurai dots nosaukums „Tizlenes”. Režisore Latvijas Radio stāstīja, ka tas ir daļēji ironisks nosaukums. Viņa pārlasījusi savas pusaudžu laika dienasgrāmatas, kur pusaudžu melodramatiskā stilā rakstījusi, ka droši vien ir tāda tizlene. Tajā laikā tas bija aktuāls vārds, kas raksturo neveiksmīgumu vai to, ka neesi stilīgs, un tas vārds piestāv pārpratumu komēdijas žanram, skaidroja režisore. Viņa atklāja, ka iedvesma filmai nākusi no viņas pašas pieredzes, taču visi tēli un notikumi ir izdomāti un pārveidoti. “Man patīk pusaudžu komēdijas, joprojām mēdzu tās skatīties,” atklāja Martinsone. Pusaudžu vecums ir noteicošs tam, kāds tu izaugsi, un gribējās runāt par šo tapšanas posmu, kā tu kļūsti par pieaugušu, savu izvēli pievērsties pusaudžu komēdijas žanram skaidroja Martinsone. Filma stāstīs par meitenēm un viņas gaitām viena gada laikā – 9. klasē, līdz klases izlaidumam, un viņas mēģinājumiem kļūt stilīgām. Filma runās arī par mobingu un apsmiešanu, atklāja režisore. Filmas pirmizrāde plānota nākamgad, bet precīzu mēnesi režisore nevar nosaukt. Savukārt viņas nākotnes lielais sapnis ir mūzikls. “Man ļoti patīk mūzikli, [..] es vēlētos iestudēt un filmēt mūziklus, tas ir ļoti ietilpīgs žanrs, kuram vēl ir, kur augt,” sacīja Martinsone. Viņa gribētu paradīt mūziklu nevis kā totāli komerciālu projektu, bet kā kaut ko ļoti interesantu. Viņai jau padomā ir divi stāsti, viens no tiem ir saistīts par Latviju. “Redzēsim nākamajos gados, vai kaut kas rezultēsies, bet gribētos pamēģināt,” atzina režisore.…

Rīta intervija

1
RNP vadītājs: Aktuāla ir visu līgumu pārbaude par lielajām summām 19:30

منذ 5 years19:30

19:30

Rīgas pašvaldības uzņēmumā “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP), pār kuru krīt aizdomu ēna saistībā ar krāpšanu liftu apkopes darījumā, būtu nepieciešams pārskatīt zināmā laikposmā slēgtus līgumus, intervijā Latvijas Radio sacīja RNP valdes priekšsēdētājs Ernests Saulītis. Viņš atklāja, ka esot arī aizdomīgi līgumi. Pēc policijas procesuālajām darbībām saistībā ar RNP iepirkumu daudzdzīvokļu namu liftu apkopei Saulītis atklāja, ka arī iepriekš tiesībsargājošās institūcijas interesējušās par šo iepirkumu. Viņam pašam, pārskatot šī iepirkuma dokumentus, tas nešķita aizdomīgs: “Papīrus cilvēki iemācījušies sakārtot. Tas ir jautājums vairāk – kas ir apakšā, kas ir realitātē. Tāpēc esmu teicis – tas drīzāk izskatās pēc krāpšanas.” Lai gan iepirkumu uzraugi norādīja, ka “Liftu aliansei”, ar kuru noslēgts vērienīgais liftu apkopes līgums, bija nepietiekams apgrozījums šādam darījumam, taču Saulītis uzskata, ka “tas nav rādītājs”, jo “tas ir formāls pārkāpums, ko sarunu procedūrā varēja pieļaut”. Personas, kas par to atbildīgas, esot sodītas, sacīja Saulītis, piebilstot, ka tas nemaina lietas būtību, proti, līgums nav apstrīdēts tiesā. Tāpat uzņēmuma vadītājs pauda, ka šis līgums pašlaik neietekmē uzņēmuma darbību: “Tāpēc, ka tā ir pagātne – tas ir izpildīts. Tas vairs nerada sekas.” RNP vadītājs pastāstīja, ka attiecīgie pakalpojumi attiecas uz visām mājām, kurās ir lifti. Viņš esot vērsies pie sertificējošām institūcijām, kas uzrauga liftu darbību, un esot saņēmis atbildi, ka uztraukumam nav pamata, jo apakšuzņēmēji ir kompetenti. “No kvalitātes viedokļa nevajadzētu būt kaut kādām problēmām,” sacīja Saulītis. Vienlaikus RNP vadītājs atzina, ka šāda lieta “neko labu” par uzņēmumu neliecina, un pieļāva citu līgumu pārskatīšanu: “Ja tur tiešām ir krāpšana, par ko šobrīd nevaru apgalvot, ceru, ka to policija vai mums ar audita palīdzību izdosies pierādīt… Ar vienu norādi, ka būtu nepieciešams pārskatīt zināmā laikā slēgtus līgumus.” Aktuāla esot visu līgumu pārbaude par “lielajām summām”. Turklāt esot arī aizdomīgi līgumi. “Tad ir jautājums, vai tie ir vienkārši neizdevīgi, vai ar kādu krāpšanas elementu,” sacīja Saulītis. Konkrētus līgumus vai pakalpojumus gan viņš atteicās minēt. Savukārt par valdes atbildību, viņaprāt, var runāt tad, ja būtu apzināta iesaiste krāpšanā: “Ja būs iespējams konstatēt kaut kādu sasaisti, ja būs zaudējumi, tad tas būs kapitāldaļu turētāja jautājums. Lai noteiktu valdes atbildību, es nerunāju par krimināltiesisku atbildību, bet vai šis darījums nesis zaudējumus, tas ir audita uzdevums.” KONTEKSTS: Kriminālprocess saistībā ar Rīgas pašvaldības uzņēmumu “Rīgas namu pārvaldnieks” (RNP) sākts par krāpšanu lielā apmērā organizētā grupā un arī par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Lietā aizturētas divas personas, tostarp firmas “Liftu alianse” īpašnieks Igors Babkins, ar kura firmu RNP ir 8,3 miljonu eiro līgums. Pēc tam aizturēja vēl piecus RNP darbiniekus. Liftu apkalpošanas darījums par skandālu izvērtās pērn, kad "Rīgas namu pārvaldnieks" konkurentu apšaubītā procedūrā lēma līgumu uzticēt šai firmai ar dažiem darbiniekiem. Šo apjomīgo līgumu ar “Rīgas namu pārvaldnieku” noslēdza pēc tam, kad iepirkums par liftu apkopi beidzās bez rezultāta konkursa augsto prasību dēļ. Nosacījumiem neatbilda arī “Liftu alianse”, taču uzņēmums tiesības labot liftus ieguva sarunu procedūrā. Bijušais RNP vadītājs uzskata, ka “Liftu alianse” tiesības labot liftus ieguva godīgā ceļā. Tomēr Iepirkumu uzraudzības birojs norāda, ka sarunu procedūrā konstatēts administratīvais pārkāpums, jo “Liftu alianses” apgrozījums neatbilda nolikuma prasībām. Pēdējā gada laikā RNP visvairāk kritizēts par risku pazaudēt sešus miljonus eiro savu klientu naudas maksātnespējīgajā “PNB bankā”, jo kontos glabātā nauda nebija pienācīgi sadalīta pa klientiem, kā dēļ atgūt varētu tikai valsts garantētos simt tūkstošus eiro. Šis fakts un daudzās iedzīvotāju sūdzības bija iemesli, kādēļ Burovs pērn novembrī lēma atlaist “Rīgas namu pārvaldnieka” valdes priekšsēdētāju Aivaru Gontarevu un pārējo valdi.…

Rīta intervija

1
Kairišs par «Pilsēta pie upes»: Latgaliešu valoda atver filmu, lai tā ir draiska

منذ 5 years

—

Pavisam drīz ceļu pie skatītājiem sāks Viestura Kairiša jaunā spēlfilma, vēsturiskā attiecību drāma „Pilsēta pie upes”. Tā balstās Gunara Janovska romānā ar tādu pašu nosaukumu. Darbības laiks ir pagājušā gadsimta 30.-40. gadi, kad viena otru nomaina dažādas politiskās varas. Ulmaņlaikiem seko padomju okupācija, tad nacistu režīms, šajā laikā notiek arī deportācijas un holokausts. Filmas režisors Viesturs Kairišs intervijā Latvijas Radio atzīst, ka neskatoties uz dramatisko vēsturisko situāciju, filmai būs gaiša un dzīvi apliecinoša intonācija. Galvenajās lomās tajā redzēsim Dāvi Suharevski, Agnesi Cīruli, Gundaru Āboliņu un čehu aktrisi Brigitu Cmuntovu. Filma uzņemta Latgalē un arī latgaliešu valodā, tāpēc tās pirmizrāde vispirms būs Krāslavā un pēc tam tikai Rīgā un citviet Latvijā. Priecējoši, ka gads iesāksies ar daudzu ļoti gaidītu kino notikumu – spēlfilmas „Piļsāta pi upis” pirmizrādi. Kādēļ Jums svarīgi bija filmu uzņemt latgaliešu valodā? Šis mākslas darbs veidojās kopainā. Es gribu uzsvērt, ka upe Daugava - tieši kā upe - viskrāšņākā ir Latgalē, sākot no Krustpils. Uz leju tā jau ir tāda hidroelektrostaciju kaskāde, un mēs to upi nemaz tā neredzam. Tāda īsta Daugava ir saglabājusies tikai Latgalē. Un, tā kā scenārijā upe nav minēta vārdā, bet mēs saprotam, ka mums Latvijā tāda liela un plata upe ir tikai viena, mēs sapratām, ka mums ir jāfilmē Latgalē. Tā kā es pats esmu latgalietis un liels latgaliešu kultūras un valodas fans, man arī tas likās vienkārši dabiski. Un ir vēl viens fakts, kas man pat visvairāk patīk – tas ir ļoti radoši. Tādējādi filma kļūst tāda neformālāka, ne tik stīva. Latgaliešu valoda atver to filmu, lai tā ir draiska, jautra. Tā kā valoda savā ziņā rada arī filmas atmosfēru… Valodai ir ļoti liela ietekme uz mentalitāti. Es kā latgalietis, kaut arī Rīgā dzimis latgalietis, ļoti bieži uzturoties latviešu vai baltiešu (kā mēs Latgalē sakām) sabiedrībā, vienmēr iekuļos kaut kādos podos. Es to jūtu, ka Latgale, latgaliešu valoda manu mentalitāti ir ļoti ietekmējusi. Ja mēs salīdzinām valodas, tad es uzskatu, ka latviešu literārā valoda plūst kā lēna, līgana upe, tajā tu lēni vari formulēt domu, ļoti skaisti, pareizi, dzejiski. Salīdzinoši latgaliešu valoda ir kā čalojošs strauts, nesakārtots, kas raujas un burbuļo. Tas veido citu mentalitāti. Ja pārnovadā paprasīsi kādam pa ceļu ejošam cilvēkam: „Kur ir upe?”. Viņš teiks: „Ejiet taisni, tad pa labi, tad pa kreisi”. Un tamlīdzīgi. Ja Latgalē to pašu paprasīsi: „A deļ kam tev upe? A kū tu tur dareisi? Nū kurienes tu?”. Neviens pa tiešo nekad neatbildēs. Nu tā ir. Un man liekas, tā ir ārkārtīga vērtība Latvijai, ka mums ir vēsturiski izveidojusies paralēli latviešu literārajai valodai latgaliešu valoda. Tā ir tāda vērtība! Mēs par to varbūt nemaz neaizdomājamies, mums ilgi bija tāda aizdomīga politika pret latgaliešiem, mēs gribējām viņus pārtaisīt par latviešiem. Par pareizajiem latviešiem, jo latgalieši bija tādi nepareizie. Un tā ir manā skatījumā liela kļūda, kaut arī jaunai nācijai varbūt piedodama. Bet es to apzinos kā milzu vērtību, un cīnīšos, lai tas tā arī paliktu, cik no manis tas būs atkarīgs. Bet kā aktieriem veicās ar latgaliešu valodu, jo es skatos – daļā galveno lomu nebūt nav latgalieši? Pārsvarā tomēr visi ir latgalieši. Izņemot dažus. Piemēram, Jozs Budraitis, kurš ir lietuvietis un leģendārs aktieris, viņam nebija grūti tās dažas frāzes latgaliski pateikt. Par katru no aktieriem ir savs stāsts. Gundars Āboliņš atveido ebreju, viņš īsti nerunā latgaliski, tikai tā pa vārdiņam iesprauž. Agnese Cīrule, kuras varone atbrauc no pārnovada, sākotnēji viņa runā latviešu literārajā valodā, taču lēnā garā sāk runāt vietējā – latgaliešu valodā, un līdz ar to, ja viņai tur kāda kļūda, tad tas ir dabīgi. Vācietis runā vāciski, krievi runā krieviski, mazliet skan arī idišs, tai skaitā no Gundara Āboliņa mutes. Tāds īsts valodu sajaukums? Tieši tā, kā bija šajā mazajā Austrumeiropas pilsētiņā pie upes, kur bija liels ebreju cilvēku īpatsvars, vietējie latgalieši un vēl citas tautības. Reāls mikslis. Tā ir tāda klasika. Tā tas bija. No viens puses, Janovska stāsts, kas ir pamatā filmai, ir gluži reālistisks. Filmā jūs esat ietvēruši laiku no 1939. līdz 1944. gadam. Bet no Janovska darba var nolasīt arī simbolisko līmeni. Cik tas ir svarīgs filmā? Katrā ziņā tā ir pasaules metafora. Šī mazā pilsētiņa pie upes – tā ir tikpat labi Rīga, tā ir tikpat labi Ņujorka, tā ir mazās civilizācijas kosmosa metafora, tikai šoreiz izstāstīta caur provinces pilsētiņas iedzīvotāju acīm. Tāda aizkustinoša vienkāršu cilvēku dzīve. Bez varoņiem. Un man ir ārkārtīgi dārga šāda dzīve. Jo caur šo it kā vienkāršo cilvēku dzīvi var ļoti dziļi izstāstīt par vēsturi, par šo ārprātu, kas īstenībā notika šajos piecos gados, kas nāca pār Latviju, pēc tam arī turpinājās un zināmā mērā turpinās līdz pat šodienai. Taču šie bija vistraģiskākie gadi. Un kas tik tur nenotika! Viena vara, otra vara, un visas rausta uz savu pusi, un tas nabaga latvietis jau vairs nesaprot, kur skriet, ko grābt, viņa svarīgākais uzdevums ir vienkārši izdzīvot. Un par to arī ir šis stāsts – par šo „maļaru”, par šo mālderi Ansi, kurš vienkārši pārkrāso zīmes, kā nu viņam kurš režīms liek. Jūs ik pa laikam sociālajos tīklos aicinājāt cilvēkus piedalīties masu skatos, īpaši Latgales cilvēkus. Kāda bija atsaucība, un vai tas nozīmē, ka filmā būs vērienīgi, cilvēkiem piepildīti masu skati? Ainu bija pietiekami daudz, un cilvēku aprite bija pietiekami liela. Tāpēc mēs visu laiku arī aicinājām. Pirmkārt, man latgalieši vienkārši patīk, ar viņiem vienmēr var parunāt, es arī šos cilvēkus ļoti mīlu, es starp viņiem esmu uzaudzis. Viņi ir veidojuši manu pasauli. Un veidojuši arī mani kā režisoru. Ja es jums pastāstītu par Zūsenu ģerevņas visiem jaukajiem iedzīvotājiem… visiem traktoristiem, visiem iedzērājiem. Tā ir vieta, kur es režiju vispār esmu pa īstam mācījies, ne jau tik daudz skolās. Vērojot, kā šie cilvēki rīkojās, cik viņi bija neprātīgi, neprognozējami, vitāli, psiholoģiski neizskaidrojami, nesaprotami. Es joprojām atceros Borboļu Pīteru, kuram bija kādi 70 gadi, viena koka kāja, bet viņš, iebraucot ar zirgu jebkurā pagalmā, visām sievietēm, sākot ar manu vecomāti un beidzot ar četrpadsmitgadīgām, teica: „Dūd ciču paraudzeit!”. Un visām grābās krūtīs. Tur bija pilns ar šādiem fantastiskiem raksturiem, un es domāju, ka tā ir mana vislielākā režijas un cilvēku pazīšanas skola. Runājot par filmas sižetu. Skaidrs, ka es tajā laikā neesmu dzīvojis, bet vēsture, jo īpaši Otrā pasaules kara vēsture, ir viens no maniem lieliem intereses objektiem. Ne jau tikai tāpēc, ka es interesējos par abstraktu vēsturi, bet arī tāpēc, ka es interesējos par šodienu un Latvijas nākotni. Un tur es visvairāk saskatu tās visas kontroversiālās tēmas. Es domāju, ka šī filma ir ļoti kontroversiāla. Tā ir gan par latgaliešiem, gan par sadarbību ar čeku, gan par sadarbību ar nacistiem, par piedalīšanos holokaustā, par leģionāriem. Par to, ka mums jau faktiski nebija nekādas izvēles, mūs katrs raustīja uz savu pusi. Es cenšos to visu apskatīt, jo izskaidrot es to tāpat nevaru. Bet tur ir daudz tēmu, ko Latvijas mūsdienu cilvēki labprāt paslauka zem paklāja vai diezgan negodīgi interpretē. Lai par nopietnām un traģiskām lietām, bet kā liecina vismaz treileris – filma nebūs pārnopietna, drīzāk tāda burbuļojoša, jestra – kā Jūs sākumā minējāt. Jā, kāda tad ir filmas atmosfēra? Iepriekšējā mana filma bija „Melānijas hronika”. Es atkal pieķēros šim Otrā pasaules kara posmam, un sapratu, ka es nekādā gadījumā negribu atkārtoties. Tāpēc komēdija ir viens no tādiem žanriskiem atslēgas vārdiem, kā vispār skatīties uz šo traģisko laiku. Īstenībā tādējādi traģiskais nekļūst mazāk traģisks, bet gluži pretēji – varbūt tu vēl lielākā mērā sajūti to traģismu. Un humoram šīs filmas izpratnē nav cita vārda kā – cilvēcība. Tas cilvēciskais ir tas humors. Ka tu jūti līdzi tam varonim kā cilvēkam.…

Rīta intervija

1
Finanšu un tieslietu jomas reformas Latvijā – tikai sākums. Intervija ar ASV vēstnieku Kārvailu

منذ 5 years

—

Latvija ir spērusi ļoti ievērojamus soļus, lai sakārtotu finanšu sfēras uzraudzību un cīnītos pret naudas atmazgāšanu, kā arī reformējusi tieslietu sistēmu, taču reformas ir tikai sākums un nepieciešams arī turpmāks progress. Šādu viedokli pauž jaunais ASV vēstnieks Latvijā Džons Kārvails, kurš Latvijā ieradās novembra sākumā. Pirmkārt, apsveicu jūs ar stāšanos jaunajā amatā. Jūs esat strādājis daudzās misijās ārvalstīs, taču šī ir pirmā reize, kad esat vēstnieka amatā. Jā, tā tas ir. Bet sākumā es gribētu pateikt, cik priecīgs es esmu par iespēju ierasties šeit Latvijā. Es un mana sieva Karena esam ļoti laimīgi par iespēju šeit būt. Un, jā – šī ir pirmā reize vēstnieka amatā, bet kopumā es 11 reizes esmu strādājis ārvalstu misijās, tostarp četras reizes Eiropā. Kā ir būt par vēstnieku ne tajā lielākajā un ne tajā ietekmīgākajā valstī reģionā? Ir aizraujoši būt vēstniekam, un tādam karjeras diplomātam kā man tas faktiski ir augstākais mērķis, ko vari sasniegt. Latvija ir relatīvi maza valsts, bet tā ir ļoti nozīmīga valsts. Gan ģeogrāfiskā izvietojuma, gan tās vēsturiskās lomas Eiropā dēļ. Stājoties šajā amatā, kādas būtu jūsu turpmākās darbības prioritātes un kādus mērķus jūs vēlētos sasniegt? Pirmā prioritāte visiem vēstniekiem ir rūpēties gan par šajā vēstniecībā strādājošo, gan šajā valstī dzīvojošo amerikāņu drošību. Otra prioritāte, kuru es esmu uzsvēris visu tikšanos laikā kopš ierašanās šeit, ir jau tā lielisko Latvijas un Amerikas Savienoto Valstu attiecību stiprināšana, paplašināšana un padziļināšana. Man ir grūti iedomāties labāku ASV draugu par Latviju. Kā, jūsuprāt, izpaužas šīs īpašās attiecības? Šo attiecību sākums meklējams jau 1918. gadā, kad ASV atzina Latviju kā neatkarīgu un suverēnu valsti. Jūs to zināt, un es to uzsvēru arī savas noklausīšanās laikā ASV senātā – Savienotās Valstis nekad neatzina Padomju Savienības okupāciju un mēs vienmēr esam uzskatījuši Latviju par suverēnu valsti. Šīs ciešās attiecības pēdējā laikā diezgan bieži tiek apšaubītas. Man ir sajūta, ka arvien vairāk cilvēku sāk par to šaubīties. Kaut vai par to, ka varētu notikt kaut kādas pārmaiņas ASV ārpolitikā ne tikai attiecībā pret Latviju, bet arī visu Eiropu un pārējo pasauli. Vai mēs varam sagaidīt un vai mums būtu jāsagaida šādas pārmaiņas? Es nevaru runāt par to, ko domā citi cilvēki, vai kam viņi tic. Es varu tikai runāt Amerikas Savienoto Valstu vārdā. Un es varu apstiprināt, ka ASV viedoklis par Latviju nav mainījies. Mēs ticam NATO, mēs ticam 5.pantam un šī ticība ir stingra un nelokāma. No Savienoto Valstu skatupunkta šīs attiecības nav mainījušās nemaz. Kāds, jūsuprāt, pašlaik ir laiks diplomātijai – slikts, smags vai interesants? Diplomātiskais darbs vienmēr ir interesants, un mēs nekad nevaram izvēlēties to laiku, kurā dzīvojam. Vienmēr ir daudz un dažādi izaicinājumi. Vai tas būtu tagad, pirms pieciem, desmit vai divdesmit gadiem. Izaicinājumi vienmēr mainās, taču tas vienmēr ir gan interesanti, gan arī sarežģīti. Taču dažādus laikus ir ļoti grūti salīdzināt. Runājot par jūsu minētajām prioritātēm. Manuprāt, ļoti nozīmīgs bija Amerikas Savienoto Valstu paustais viedoklis par finansiālās sistēmas stabilitāti Latvijā. Vai Savienotās Valstis turpinās šai tēmai sekot? Varbūt jūs redzējāt, ka šonedēļ es publicēju komentāru, kurā atzinīgi novērtēju tos soļus, kurus ir spērusi Latvija gan cīņā pret naudas atmazgāšanu, gan, lai novērstu bažas par finanšu sistēmas stāvokli. Šis ir tāds kā turpinājums manas priekšgājējas, vēstnieces Petitas pagājušajā gadā paustajām bažām, ko pauda ASV kā Latvijas draugs. Tagad es īpaši gribēju izcelt tos soļus, kurus Latvija šajā jomā ir spērusi. Amerikas Savienotās Valstis lielu uzmanību pievērsa arī Latvijā īstenotajām tieslietu sistēmas reformām. Vai jūs turpināsiet tām sekot? Tas ir labs jautājums. Mana valdība ir iedrošinājusi Latviju spert soļus pretī tam, lai tieslietu sistēmas darbība tiktu uzlabota. Un pēdējā gada laikā valdība šeit tiešām šādus iespaidīgus soļus ir spērusi, gan cīņā pret naudas atmazgāšanu, gan pret korupciju. Taču nepietiek tikai ar pašu reformu īstenošanu. Ir nepieciešams turpinājums un tam būs vajadzīgs laiks. Valdība virzās uz priekšu un es tiešām vēlos redzēt progresu. Es gribētu turpināt tieši par šo tēmu, un varbūt nākamais jautājums būs nedaudz provokatīvs. Pēdējo mēnešu laikā ir bijis ļoti daudz diskusiju par ārvalstu ietekmi uz dažādām valstīm. Neminēšu gan vienu konkrētu valsti, kas droši vien visiem uzreiz nāk prātā. Ja Latvijā jūs palasāt sociālos tīklus, man rodas šāds iespaids – ja Latvijā kaut kas notiek, vai tieši otrādi - nenotiek, droši vien ir bijis kāds zvans no ASV vēstniecības. Vai nu kaut ko apstiprināt, vai neapstiprināt. Arī iepriekš minētie mehānismi finanšu uzraudzības sakārtošanā sāka darboties pēc amerikāņu ieteikumiem. Tāpēc man ir jautājums – cik lielai būtu jābūt ASV vēstniecības ietekmei uz Latvijas politiku? Uz jautājumu, cik nozīmīgs ir Savienoto Valstu viedoklis Latvijā, būtu jāatbild jums pašiem. Es nevaru pateikt, cik liela ir mūsu ietekme. Mans uzdevums ir sadarboties ar šīs valsts valdību, pārstāvēt manas valsts intereses, mūsu valsts ārpolitikas intereses. Taču es atstāšu citiem iespēju lemt, cik tās ir nozīmīgas šajā valstī. Kādas tad pašlaik ir jūsu valsts intereses un prioritātes? Ja jūs lasāt prezidenta nacionālās drošības stratēģiju, tad galvenais uzsvars tiek likts uz Savienoto Valstu ekonomisko un militāro drošību. Un, manuprāt, tās būs faktiski jebkuras valsts galvenās prioritātes. Ja jūs paskatīsieties uz ASV ārpolitiku pēc Otrā pasaules kara, tad redzēsiet, ka šajā jomā nekādu lielo izmaiņu nav bijis. Ārpolitika ir bijusi ļoti pēctecīga. Varbūt ir mainījušās atsevišķas tēmas vai to formulējums, taču lielos vilcienos ASV ārpolitikas prioritātes nav mainījušās. Runājot par tirdzniecības kariem. Mēs esam maza valsts un faktiski atrodamies pa vidu šajā globālo lielvaru un globālo interešu karā. Kā tas varētu mūs ietekmēt? Arī jautājumu, kā dažādi tirdzniecības strīdi ietekmē jūsu valsti, es atstāšu izlemt jums kā Latvijas pilsoņiem vai jūsu valdībai. Būtu neatbilstoši man to komentēt. Kā vienu no prioritātēm jūs minējāt drošību. Šajās dienās notiek NATO samits Londonā, kurā cita starpā atkal tiek apspriesti jautājumi par to, vai NATO piedzīvo smadzeņu nāvi, vai nē. Šādi izteikumi ir aktualizējuši jautājumus par ASV attiecībām ar Eiropu. Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons izteicās, ka pēdējos samitos tiek runāt tikai par to, kā apmierināt ASV intereses. Mums, kā mazai valstij, ir diezgan satraucoši redzēt šos “lielo vīru” strīdus. Un domāju, ka netrūkst cilvēku, kuri bažījas, vai šādi strīdi nevar ietekmēt arī mūsu drošību. Es nevaru komentēt citu valstu līderu izteikumus, komentārus vai viņu valstu īstenoto politiku. Taču es varu komentēt to, kam tic mana valsts. Savienoto Valstu apņēmība rūpēties par Baltijas drošību un suverenitāti ir stingra un nelokāma. Prezidents to pats ir teicis. Tas arī bija skaidri redzams, viņam tiekoties ar Baltijas valstu prezidentiem 2018.gadā. Viņš, viņa administrācija un Vašingtona ļoti, ļoti novērtē Latvijas apņemšanos 2% no IKP tērēt aizsardzībai. Manuprāt, tas runā pats par sevi! Es esmu dzirdējusi, ka ASV prezidents Donalds Tramps ir ieteicis aizsardzībai atvēlēt pat četrus procentus no iekšzemes kopprodukta. Vai tas nebūtu par daudz tik mazai valstij kā Latvija? Es par šādiem četriem procentiem neesmu dzirdējis. Man ir jāpārbauda. Nevienam nav noslēpums, ka prezidents un administrācija tiešām aktīvi iestājas par to, lai visi sabiedrotie atvēlētu aizsardzībai vismaz divus procentus no IKP. Protams, ir daudzas valstis, kas to jau ir sasniegušas, un dažas, kuras to plāno sasniegt tuvāko gadu laikā. Tas ir ievērojams progress. Arī Londonā Tramps tikās ar to valstu līderiem, kuri jau ir atvēlējuši minēto summu, tāpēc man liekas, ka lietas virzās pareizajā virzienā. Vēl viens no izaicinājumiem, kas skatāms kopīgi ar mūsu aizsardzības izdevumiem, ir mūsu austrumu kaimiņš Krievija. No vienas puses ir pazīmes, ka Savienotās Valstis vai to prezidents, vēlas uzlabot attiecības ar Maskavu. No otras puses ir piesardzīgi brīdinājumi no Latvijas puses par to, ka varbūt to nevajadzētu darīt. Vai jūs kā vēstnieks saskatāt arī savu lomu, lai labāk izprastu situāciju un ieteiktu, uz kurieni labāk virzīties? Protams, mans un vēstniecības darbinieku uzdevums ir labāk izprast gan to, kas notiek Latvijā, gan to, kas notiek kaimiņvalstīs. Tostarp kolektīvās drošības jautājumā. Ja mēs runājam par Krieviju, mana valdība ir skaidri pateikusi, ka Krievija globālajos jautājumos ir ļoti nozīmīgs spēlētājs. Taču mēs sagaidām, ka Krievija, tāpat kā citas valstis, spēlē konstruktīvu lomu. Nelikumīgie iebrukumi Gruzijā un Krimā skaļi runā par Krievijas uzvedību. Tas ir teikts jau iepriekš un es to atkārtošu arī šoreiz – Krievija to vien vēlētos, kā iedragāt attiecības starp ASV un mūsu sabiedrotajiem, tostarp Baltijas valstīm. Kas jūsu pašreizējā darbā Latvijā ir bijušas vieglākās un grūtākās lietas? Es pat nezinu. Līdz šim viss ir bijis lieliski. Neteiktu, ka ir bijušas kādas grūtības. Man ir bijušas sarunas ar prezidentu, premjerministru, dažādiem ministriem. Visas šīs tikšanās ir bijušas ļoti pozitīvas. Sarežģījumi? Gan jau tādi būs, bet es ar tādiem līdz šim neesmu saskāries. Un noslēgumā varbūt pastāstiet par sevi, jo mēs vēlamies uzzināt ko vairāk arī par jums kā cilvēku. Kādas ir jūsu intereses, ar ko nodarbojaties savā brīvajā laikā? Acīmredzot man patīk ceļot, jo es strādāju ārlietu dienestā 33 gadus un es patiešām gribētu vairāk apceļot Latviju. Jāgaida vien, lai laiks kļūtu labāks. Esmu bijis Jūrmalā, Siguldā, Cēsīs un vēlos redzēt daudz vairāk. Man arī ļoti patīk Latvijas ēdieni un, runājot starp mums, latviešu alus ir ārkārtīgi labs.…

Rīta intervija

1
Vaira Vīķe-Freiberga: Brīvībai vajag pastāvīgu modrību

منذ 5 years

—

„Valsts mums ir tikai viena. Un par spīti visām domstarpībām pirmajā vietā jāliek Latvijas valsts intereses,” tā, sagaidot Latvijas 101. dzimšanas dienu, intervijā Latvijas Radio saka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Atskatoties uz savu leģendāro runu, kurā savulaik aicināja visus kopā teikt: „Mēs esam diženi! Mēs esam skaisti!”, eksprezidente šodien secina - Latvijas iedzīvotāji šajos gados ir kļuvuši pašapzinīgāki. Un viņa aicina atcerēties: brīvībai vajadzīga pastāvīga modrība. Pagājis tieši gads, kopš nosvinējām Latvijas valstiskuma simtgadi. Kas no šīm simtgades svinībām jums šķiet vispaliekošākais? Tas, ka tās mums vispār ir! Dažreiz ļaudis gudro, kā to darīt, bet būtiskākais jau ir tas, ka ir pagājuši simt gadi kopš neatkarības deklarācijas. Taču tikai šogad aprit simt gadu, kopš Rīga tika atbrīvota no Bermonta spēkiem. Tā ka ne par velti mums simtgades svinības ir izvērstas uz vairākiem gadiem. Deklarācija bija pirmais solis, bet īstā atbrīvošana prasīja vēl visu 1919. gadu. Vēl bija Stučkas režīms, kaut arī Bermonts bija padzīts no Rīgas. Diezgan smagi gāja līdz pat 1920. gadam. Pirms simtgades netrūka vīpsnātāju par pārlieku lielām izmaksām un naudas iztērēšanu lieliem, bet vienreizējiem pasākumiem. Vai šīm bažām bija pamats? Redziet, es ar lielu izbrīnu vienmēr noraugos: kā mums tuvojas kādi lieli svētki vai jubileja, cik ļoti taupīgi uzreiz latvieši ir kļuvuši! Sevišķi kreņķējas par to, lai tikai valsts neizdod kādu naudu kaut kam valstiskam. Valstiskums vispār maksā naudu. Tas ir pirmais, kas būtu jāsaprot. Ja tu gribi savu valsti, tad tev kā pilsonim obligāti būs jāmaksā nodokļi. Cerams, tie būs tādi nodokļi, kur savā valstī ar brīvām vēlēšanām tu varēsi piedalīties lemšanā par to, kā tava nauda tiks izlietota. Bet, ja tu esi pakļauts caristei, impērijai vai Padomju Savienībai, tu maksāsi tā vai tā, tikai tev to noslēps. Tu nezināsi, ka tas tiek maksāts, un tu nezināsi, kā tas tiek maksāts. Cik, jūs domājat, maksāja visas tās milzīgās sarkanās lupatas, kas karājās uz ēkām ar uzrakstiem „Mīlēsim savu padomju dzimteni!” un „Piepildīsim piecgades plānu!”? Jūs domājat, ka tas bija par velti? Nē, bet toreiz ļaudis pieņēma, ka tā nu tas ir. Taču brīvā valstī, kad valsts grib kaut ko valstisku rīkot, uzreiz katrs uztraucas. Es gribētu paskatīties, kā viņi paši svin savas dzimšanas dienas un jubilejas, ja viņi ir tik varen taupīgi. Man tā šķiet zināma propagandiska vēršanās pret Latvijas valstiskumu, kas man personīgi nav simpātiska. Viens no Simtgades biroja principiem bija: nenolikt priekšā gatavu svētku programmu, bet aicināt iedzīvotājus pašus iesaistīties tās veidošanā. Kā jums šķiet, ciktāl mēs kā sabiedrība savos neatkarības gados esam izauguši līdz apziņai, ka mūsu valsts ir mūsu pašu rokās? Nu, dažs aug lēnāk un dažs – ātrāk. Ir liela starpība starp tiem, kuri piedzimuši pēc mūsu neatkarības atgūšanas – viņi neko citu nav redzējuši kā demokrātisku sabiedrību, un viņu prasības ir citādas. Bet galvenokārt jāatceras, ka visi ļaudis nav vienādi. Zinu, ka trimdas latviešu sabiedrībās bija tādi aktīvisti, kas no rīta līdz vakaram to vien darīja, kā rūpējās par latviešu lietām. Savu maizes darbu, kā jau latvieši, izdarīja ļoti apzinīgi un kārtīgi, bet viņu sirds un domas piederēja dažādām latviešu lietām – draudzēm, biedrībām, deju kopām, kas nu katram bija tā sirdslieta, kur viņš piedalījās vai ko organizēja. Ļaudis ir ekstraverti, un ļaudis ir intraverti. Ekstravertiem patīk izvērsties, piedalīties un varbūt pašiem pat izgudrot jaunus veidus, kā svinēt, bet ļoti daudzi ir pa vidu. Ne īpaši intraverti, kas tikai mājās grib sēdēt, ne tādi, kas izgudros jaunus veidus, kā svinēt. Bet viņi priecīgi pievienosies, ja kāds ar lielāku māksliniecisko izdomu viņiem kaut ko liks priekšā. Tas ir pilnīgi normāli! Daudziem joprojām spilgtā atmiņā ir jūsu runa „Rīgai 800” dziesmu svētku noslēgumā 2001. gadā, kur jūs aicinājāt visiem kopā teikt: „Mēs esam stipra tauta! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un, ko mēs gribam, to mēs varam! Un, ko mēs varam, to mēs darām!” Atminos, ka toreiz stāvēju kopkorī Jums aiz muguras, man bija 16 gadu, un es pavisam nosarku, pēc Jūsu aicinājuma to publiski atkārtojot. Likās – nu, kā es te tagad tā lielīšos… Likās, ka arī citi apkārt ir mazliet samulsuši. Kādēļ daudziem no mums ir tik grūti adekvāti novērtēt savu varēšanu un no tās publiski nekautrēties? Tam ir vairāki slāņi. Senākais ir tāds: Eiropā līdz pat 19. gadsimta beigām un arī vēl 20. gadsimta sākumā bija ļoti strikta iedalīšana sociālajos slāņos. Palasiet 19. gadsimta baltvācu presi, kāda mūsu arhīvos ir dabūjama, un tur tiešām parādās šī milzīgā nicināšana pret zemniekiem, pret latviešiem, kuriem nekad nav bijis savas valsts. Lai gan pirms krustnešu iekarošanas bija dažādas valstis, tās bija cilšu valstis. Nebija nacionālas valsts, taču savi valdnieki bija tā vai tā. Bet pret latviešiem bija nicinājums kā pret zemāku šķiru. Un tas daudzos veidos turpinās arī ar protestantismu. Savā ziņā muižkungs izvēlējās, kas būs baznīckungs. Un protestantisms savā puritāniskajā izpausmē, kuras atbalsis jūs manāt arī Ingmara Bergmana filmās, ir – tu esi grēcinieks, tu nekam nederi, tev jātveras pie baznīcas palīdzības un jāprasa nožēlošana par saviem grēkiem. Tam ir dziļas vēsturiskas saknes, un latviešiem – vienalga kādai konfesijai viņi pieder - ir palikusi šī puritāniskā attieksme "stāvi pie ratiem un nelec citiem acīs". Jo, ja tu pacel savu galvu pa daudz augstu, tev var arī "nogriezt kaklu," apmēram [tā], kā arī senos laikos vispār bija. Un otrs ir - neizrādies un neizliecies, jo neaizmirsti, kam tu piederi! Tu nepiederi pie kungu kārtas, tu piederi pie kalpu kārtas! Un tev nepiedien – nepiedien! – būt par sevi lepnam. Tos visus gan vajadzētu sūtīt pašķirstīt latvju Dainas. Jo redziet, tas apbrīnojamais, kas ir - latvieši, kas uz laukiem dzīvoja savā vidē, viņiem bija visi senie tikumi. Meita un puisis lepojās par savu tikumu, to, ko viņi māk, zina un var, par savu skaistumu, skaistu balsi, savu rotu, tērpu… Un man šķiet, ka te ir mazliet… Kad nāca latvieši uz pilsētām un vēlējās iespraukties vidusšķirā, vācieši, baltvācieši ar nagiem un ragiem turējās pretī, viņus negribēja laist ģildēs un tamlīdzīgi. Bet tā vēlēšanās! Tā vēlēšanās kaut kā tikt uz augšu, bet darīt to klusām klusītiņām uz pirkstu galiem, lai gadījumā kāds nepamana un nenopļauj tevi tavā ceļā... Tās ir tādas bailes – ja es pārāk izrādīšos, tad kāds mani nopļaus. Un tas ir dziļi mums ieaudzināts līdz kaulam. Es to varu stāstīt no savas personīgās pieredzes. Kad es 11 gadu vecumā nonācu franču sabiedrībā, citas meitenes man teica: "Nu, ko tu sevi noniecini, kāpēc tu saki par sevi sliktu?" Tāpēc, ka man bija palicis tāds iespaids no pieaugušajiem, ka nav smalki, saprotiet, sevi slavēt. Ka tas nav piedienīgi! Man pat bija tik tālu: kad sniedzu priekšā savu doktorantūras eksperimenta shēmu, kas mums visiem semināros bija jāpārrunā, es ne tikvien prezentēju šo shēmu ar to domu, kas tai ir jāpaveic, bet arī jau baidīdamās, ko nu tur citi kritizēs, pati jau sāku kritizēt, kur eventuāli varētu būt kaut kādi vājie punkti. Mana profesore gandrīz sirdstrieku dabūja, kad viņa to noklausījās! Viņa teica: "Tev ir jāstāsta tas, ko tu māki darīt, ko tu gribi darīt un ko tu gribi paveikt. Kritiķi nāks vēlāk!" Bet latviešiem tā ir: es jau iepriekš pats sevi nokritizēšu, un tad varbūt kāds cits mani nekritizēs. Mīļie radi, tas ir ļoti, ļoti psiholoģiski neveselīgi! Man šķiet, mēs esam tajā ziņā mazliet ievainoti. Un pret to ir jācīnās! Par pašapziņu ir jācīnās. Bērniem jau no mazotnes ir jāatgādina, ka katrs bērns ir skaists un gudrs savā veidā. Ka viņš ir mīļš, pieņemts, un ka viņam nav jākaunas, izņemot gadījumus, kad viņš citiem dara pāri. Kopš šīs jūsu runas ir pagājuši 18 gadi, izaugusi vesela vēlētāju paaudze. Vai esam kļuvuši pašapzinīgāki, labāk apzināmies savu iekšējo spēku? Raksturi ir dažādi, ir kautrīgāki jaunieši un ir drošāki. Man nav skaitļu, lai to zinātniski apstiprinātu, bet no saviem personīgajiem kontaktiem varu teikt – absolūti! Uzskatu, ka ar katru gadu pašapzinīgu ļaužu skaits Latvijā vai pašapziņas līmenis, no kura nekaunas, tiešām lēnam pieaug. Manās acīs ir sistemātiska izaugsme. Ar kādām sajūtām jūs raugāties uz populisma un nacionālisma pieaugumu Rietumu pasaulē? Cilvēki vairs neuzticas tradicionālajai elitei, uzskata, ka nekam vairs nevar ticēt… Uz ko tas ved? Ja skatāmies pesimistiski vai „alarmistiski”, tad varētu teikt: „Der Untergang des Abendlandes!” Vārdu sakot – Rietumu pasaules sabrukums. Tad, protams, nāk prātā Kaligulas un Nerona Roma un Romas impērijas lēnais noriets, kas gan gāja gadsimta garumā, bet tomēr. Ja raugāmies vēsturē, civilizācijas iet ar viļņiem. Un Rietumu sabiedrībā bija viens tāds brīdis… Protams, 1989. gadā, kad sabruka Berlīnes mūris, (..) bija šī sajūta, ka ir vēstures beigas – demokrātija ir uzvarējusi, kapitālisms ir uzvarējis! Bet tā bija maldinoša sajūta. Ir demokrātijas principi, kas joprojām ir spēkā. Tās ir pilsoņu tiesības un pilsoņu brīvības. Berlīnes mūris bija pierādījums tam, kā brutāli tika ierobežotas pilsoņu brīvības. Cilvēks vēlējās doties pie saviem radiem Rietumvācijā, un uz viņu drīkstēja šaut, ko arī darīja. Bija pulcēšanās, domu brīvības, izvēles ierobežojumi. Bet alternatīvas – brīvība un atbildība – kas ir demokrātijā brīvam pilsonim… (..) Brīvība ir pirmais solis. Tiesības ir pirmais solis. Bet, lai tās noturētu rāmjos un uz pareizām sliedēm, ir nepieciešama nemitīga modrība no pilsoņu puses par to, kas viņiem ir vērts un kas nav vērts. Tiklīdz vairākums sāk to aizmirst, parādās ļaudis, kuru domas ir pavisam citādas. Te es atgriežos pie iepriekš teiktā: mēs esam ļoti dažādi. To es jau savā jaunībā dabūju konstatēt, strādājot pie dažādu diagnožu uzstādīšanas: veidi, kā būt neracionālam, ir bezgalīgi! Lielbritānija jau ilgāku laiku stāv Eiropas Savienības (ES) durvīs. Vai pieļaujat, ka kādā brīdī arī Latvijas sabiedrība varētu nolemt, ka grib izstāties no ES? Tādas zīmes es pašlaik nekur neesmu ne redzējusi, ne dzirdējusi. Savulaik ar lielu pārsteigumu lasīju tādu dīvainu interviju, kurā viens no mūsu ļoti talantīgiem un cienījamiem komponistiem nāca ar tādu deklarāciju, ka Eiropa esot galīgi nekam nederīga un neko labu neesot atnesusi. Vienīgā kultūra, kas latviešiem jelkad bijusi, esot bijusi tad, kad latvieši bijuši krievu pakļautībā, un viss, ko mēs esot ieguvuši no Eiropas, ir grafiti un prostitūcija. Nu, tādas domas pa brīžam uzpeld… Un es nezinu, vai šeit vainojams vecuma marasms vai kādas personības īpatnības, bet mūsu vidū ir ļaudis, kas tā domā. Bet, lai runātu par kādu kustību, kādas vietām ir, - piemēram, „breksiteriem” bija vesela kustība, parlamenta deputāti un tā tālāk – man šķiet, ka salīdzinājumā ar to… Varbūt esmu tuvredzīga, bet neko tādu neesmu pamanījusi. Šķiet, arvien vairāk dzīvojam savos „burbuļos”, kaismīgi iestājamies katrs par savu personīgo sāpi, bet nereti esam vienaldzīgi pret citiem. Kā orientēties mūsdienu informācijas troksnī un saprast „lielo bildi”? Tradicionāli tam ir īpašas profesijas, piemēram, mediji, kas šo informācijas filtrēšanu ļaudīm varētu palīdzēt veikt. Bet mediji jau arī dzīvo katrs savā „burbulī”. Cilvēku informācijas pārstrādes kapacitāte, protams, ir ierobežota. Mēs neesam „superserveri”, tas tagad ir pierādīts. Tomēr tai pašā laikā šī kapacitāte ir apbrīnojami plaša. Tā ka ar mazu palīdzību, uzmundrinājumu, ko sniedz laba izglītība, intelektuāla un garīga atvērtība, kas tiek iemācīta jau no bērna kājas – interesēties par pasauli un to, kas notiek apkārt -, arī empātija pret cilvēkiem. Empātija bērnam ir jāiemāca. Daļēji tā ir iedzimta, bet galvenokārt tā nāk no agriem kontaktiem zīdainim ar personu, kas viņu kopj, tur siltumā un pabaro. Vēlāk, protams, ģimenē, draugu un radu lokā, skolā – tas viss lēnām ir jāieaudzina. Un tad atkal ir jāatceras: ne visi cilvēki ir vienādi intelektuāli apdāvināti. Ir tādi, kuru intereses pēc viņu dotībām būs varbūt koncentrētas uz to, kas viņiem ir vistuvākais, un ir tādi, kuriem interesē viss un kuri līdz sirmam vecumam turpinās interesēties par visu. Ar šo dažādību ir jāsamierinās. Kādas manas kolēģes meitai skolā nesen bija uzdots rakstīt 18. novembra runu. Abas ar mammu bija likušas galvas kopā un sapratušas, ka tas galīgi nav viegli – uzrakstīt ko tādu, kas citus iedvesmotu un nebūtu didaktiski. Ja jums šodien būtu jāraksta 18. novembra runa, ko jums gribētos pateikt? Man gribētos pateikt, ka priecājos, ka savu laiku esmu nokalpojusi un ka tagad kādam citam par to ir jārūpējas! Bet, protams, mans vēlējums tautai būtu tas pats, kāds tas vienmēr ir bijis: novērtēt tās mūsu senču vairāku gadsimtu garumā lēnām pamostošās cerības, ka viņi kā cilvēki varētu tikt novērtēti tāpat kā jebkurš cits. Vārdu sakot, ka latviešu tauta nav kalpu tauta, ka viņi ir TAUTA. Tauta ar savu spēju valdīt par saviem likteņiem. Es domāju par manu vectēvu paaudzi, kas cīnījās Brīvības cīņās, un tās bija ļoti asiņainas un grūtas. Uzbrukumi mums nāca no divām dažādām pusēm, un pašu starpā arī nebija vienprātības. Un es vēlētos atgādināt: lai kādas varētu būt domstarpības, mums jāatceras, ka valsts mums ir tikai viena. Un pāri visām domstarpībām ir jāatceras par valsts interesēm un par Latvijas izdzīvošanas interesēm. Bet visvairāk, protams, ir jāatceras - ja nu mums mūsu senči ir izcīnījuši un vēstures notikumi mums ir bijuši tik labvēlīgi tiktāl, ka mūsu pūliņi varējuši vainagoties ar brīvību, tad neaizmirsīsim, kad tā ir dārgi pirkta, turēsim to svētu un augstu. Un darīsim paši savu tiesu, nāksim ar savu pienesumu, lai būtu attaisnojums, ka ir pasaulē tāda valsts kā Latvija. Novembrī dabā sākas gada tumšākais laiks, kas daudziem saistās arī ar psiholoģiski drūmāku omu. Kas jums šajā laikā sagādā prieku un palīdz tikt tumšumam pāri? Vajag iedegt lampas un gaismas, iedegt svecītes! (Smejas) Esmu ievērojusi, cik daudz mēs viens otram dāvinām svecītes Ziemassvētkos. Tas ir tīri instinktīvs žests, ka mums vajag vairāk gaismas. Zinātniski ir pierādīts, ka mūsu smadzenes patiešām alkst vairāk gaismas. Mums tīri fiziski vajag fotonus! Bet, protams, mums tos vajag arī garīgi. Ja man uzzied kāda Āfrikas vijolīte, kamēr citas vēl snauž, man tas rada milzīgu prieku! Domāju, ka katram jāskatās – vai nu tā ir puķīte uz palodzes, sunītis, kaķītis, draugs, mazbērns, dzīvesbiedrs, bērns – papriecāties par to! Dažreiz pietiek vienkārši paskatīties mākoņos. Tie paši pelēkmelnie, tumšie mākoņi – paskatieties, vai tur nav kāda interesanta forma. Varbūt tā jums nāks ar kādu patīkamu ziņu!…

Rīta intervija

1
Aktieris Jēkabs Reinis: Esmu zemes cilvēks ar avantūrista garu

منذ 5 years

—

„Zemes cilvēks ar avantūrista garu, kam šad tad patīk padarīt pozitīvas palaidnības” – tā par sevi saka aktieris Jēkabs Reinis. Šonedēļ viņš saņēma „Lielā Kristapa” balvu kā labākais aktieris par galvenās lomas tēlojumu seriālā „Sarkanais mežs”. Viņam bijusi strauja, pat žilbinoša karjeras attīstība. Tikai šajā pavasarī viņš absolvēja Kultūras akadēmiju, bet jau nospēlējis divas nozīmīgas kino lomas, kā arī atveido Uldi Nacionālā teātra izrādē „Pūt, vējiņi!”, par kuru izvirzīts „Spēlmaņu nakts” balvai. Kopš 2018. gada rudens Jēkabs Reinis ir Nacionālā teātra štata aktieris. Dienu pēc „Lielā Kristapa” balvas ceremonijas Latvijas Radio aicināja Jēkabu Reini uz sarunu. Tā notika Nacionālajā teātrī, kad aktieris tikko bija nospēlējis Marģera Skujenieka lomu izrādē „Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”. Todien viņam bija ļoti saspringts darba grafiks, jo, svētkus gaidot, valsts dibināšanai veltītā izrāde tika spēlēta trīs reizes dienā ar nelielām atelpas pauzēm. Reinis pateicās visiem, kas devuši viņam šo iespēju parādīt sevi, un atzina, ka tālāk “sekoja milzīgs darbs un atbildības sajūta, un vēlme sniegt labāko, ko es varu dot” Viņš atzina, ka, pateicoties lomām seriālā “Sarkanais mežs” un filmā “Dvēseļu putenis”, viņam bijusi iespēja iepazīt vēstures posmus Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara laikā. Viņš vienmēr interesējies par vēsturi, bet “šoreiz biju spiests padziļināti interesēties”, un bijis arī daudz atklājumu. Reinis stāstīja, ka iepriekš īsti nezinājis, ka tēva vectēvs un viņa brāļi bija strēlnieki, kuri pēc tam Sēlijas novadā dabūjuši zemi, un izrādījās, ka mammas tēvs bija Latvijas armijas virsnieks, bet viens radinieks bijis leģionārs, kurš pēc tam caur Vāciju devies uz Angliju. Reinis stāstīja, ka pats sevi uzskata vairāk par “zemes cilvēku”, kuram gan piemīt arī avantūrista gars; tas ir, “bet esmu iemācījies to kontrolēt”. Jēkabs Reinis arī atklāja, ka, lai gan pašlaik viņš spēlē nopietnas lomas, viņš ļoti cer, ka būs arī kāda komiska un asprātīga loma un varēs izsmieties kopā ar skatītājiem un kolēģiem. Savukārt valsts svētkos viņš novēl visiem novērtēt to, kas mums ir dots, jo tik daudzi ir atdevuši dzīvību par mūsu valsti. “Man ir pārliecība, ka manai un jaunākai paaudzei ir dzimtenes izjūta, būtiski izprast to, ka šī ir vienīga vieta pasaulē, kur ir mūsu īstās mājas un kur esam gaidīti,” sacīja Reinis.…

Rīta intervija

1
Cērps saskata iespējas samazināt Latvijas Bankas budžetu

منذ 5 years

—

Latvijas Banka savas funkcijas var veikt efektīvāk, tostarp tās darbībai paredzēto budžetu būtu iespējams samazināt, arī analītisko darbu organizēt efektīvāk. Vienlaikus būtu svarīgi rūpēties par pietiekamu viedokļu daudzveidību Latvijas Bankas padomē – šādus uzlabojumus Latvijas centrālās bankas darbībā redz Uldis Cērps, kurš paziņojis par kandidēšanu uz Latvijas Bankas prezidenta amatu. Lai arī šonedēļ Saeima lēma, ka izvirzīt Latvijas Bankas prezidenta amata kandidātus varēs no 22. novembra, jau līdz šim politiķi ir sākuši sarunas ar vairākiem publiskajā telpā izskanējušiem pretendentiem. Proti, Latvijas Bankas padomes locekli Mārtiņu Kazāku, bijušo Finanšu ministrijas valsts sekretāri Sanitu Bajāri un Fiskālās disciplīnas padomes locekli Innu Šteinbuku. Viņi jau ir arī apliecinājuši gatavību ieņemt šo amatu. Šonedēļ šo pretendentu pulkam ir piepulcējies vēl viens – bijušais Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Uldis Cērps. Pēc darba komisijā Cērps ilgus gadus strādājis banku uzraudzībā Zviedrijā, bet pašlaik strādā Apvienoto Arābu Emirātu Centrālajā bankā par prezidenta padomnieku. Par kandidēšanu uz Latvijas Bankas prezidenta amatu Cērps paziņoja pats un intervijā Latvijas Radio skaidroja, ka līdz šim viņam bijušas tikšanās ar divu politisko spēku – “Attīstībai/Par!” un Nacionālās apvienības – frakcijām. Viņš cer tikties arī ar citiem politiķiem. “Man ambīcija nav pašam ieņemt šo amatu. Mana ambīcija ir nodrošināt to, lai politiķiem būtu pietiekami labas izvēles iespējas,” sacīja Cērps. Cērpam ir padomā virkne uzlabojumu, kas būtu nepieciešami Latvijas Bankā. Viņš vēlas vairot iedzīvotāju uzticēšanos Latvijas Bankai. Tāpat viņš redz iespēju Latvijas Bankai darboties ar mazāku budžetu: “Man ir grūti pateikt, par cik precīzi mazāku.” Cērps norādīja, ka Latvijā centrālās bankas darbība izmaksā par 16 miljoniem eiro vairāk nekā Igaunijā un tikpat, cik Lietuvā, kur centrālajai bankai ir arī banku uzraudzības funkcijas. Turklāt strādājošo skaits Latvijas Bankā ir lielāks nekā šādā institūcijā Zviedrijā. “Un, protams, organizatoriski jautājumi par to, kāda ir vadība Latvijas Bankā, vai ir pietiekama viedokļu daudzveidība Latvijas Bankas padomē,” norādīja Cērps. Viņaprāt, Latvijas Bankai ir iespējams arī analītisko darbu organizēt efektīvāk: “Ja paskatāmies uz dažām no šīm analīzēm, tās nav pietiekami konkrētas. (..) Ir vairākas indikācijas, kas norāda, ka Latvijas Bankas funkcijas var veikt efektīvāk.” Iespējamā Latvijas Bankas un banku uzrauga apvienošanā Cērps saskata ieguvumus, jo tādējādi “mazā valstī ar ierobežotiem resursiem mēs varētu piesaistīt labākos darbiniekus abu valsts iestāžu funkciju veikšanai”. Šāds solis arī ļaušot izmantot abu iestāžu resursus attiecību stiprināšanai ar tādiem stratēģiskajiem partneriem kā ASV, cīņai ar nelegālu līdzekļu atmazgāšanu. Cērpa ieskatā Latvijas Bankai jāseko līdzi pasaules procesiem: “Daudzi saka, ka uzraudzības funkcijas nav savietojamas ar tirgus attīstības funkciju. Tur ir interešu konflikti, bet tie ir menedžējami.” KONTEKSTS: Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča amata pilnvaru termiņš beidzas 21. decembrī. Kandidatūras šim amatam jāizvirza no 22. līdz 29. novembrim. Saskaņā ar likumu Latvijas Bankas prezidentu pēc ne mazāk kā desmit deputātu ierosinājuma ievēlē amatā Saeima.…

Rīta intervija

1
Latvijas balss Eiropas Parlamentā: Dace Melbārde – Eiropas dzīvesveids ir jāaizsargā

منذ 5 years

—

Eiroparlamenta deputāte Dace Melbārde ievēlēta no Nacionālās apvienības un Eiropas Parlamentā (EP) darbojas Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā. Iepriekš viņa vairākus gadus bija Latvijas kultūras ministre. Melbārdes teiktais īsumā: Pārmaiņas ir ļoti lielas - dzīve it kā starp vairākām kultūrtelpām; Melbārdes prioritātes - runāt par izaicinājumiem mazajām valodām; Parlamentāriešu vidū atšķiras viedokļi par to, kas ir Eiropas dzīvesveids. Ella Semjonova: Tad, kad startējāt vēlēšanās, bijāt minējusi, ka vēlaties pārmaiņas savā dzīvē. Vai tās pārmaiņas ir [panāktas], un kādas tās ir? Dace Melbārde: Paldies, protams, pārmaiņas ir ļoti lielas. Šobrīd es strādāju starptautiskā organizācijā, regulāri satiekos ar cilvēkiem no dažādām pasaules valstīm, runāju vairāk svešvalodās nekā dzimtajā valodā, bet man ir prieks, ka Eiropas Parlamenta deputātam ir bieži iespēja būt un ir jābūt arī Latvijā. Tā dzīve ir kā starp vairākām kultūrtelpām. Paveras ļoti plašs horizonts pasaules izzināšanā un no savas puses - iespēja darboties Eiropas mērogā un dot savu ieguldījumu. Un noteikti arī stāstīt par latviešu valodu, palielināt tās lomu Eiropas Savienībā. Kādā veidā plānojat to panākt? Jā, viena no man būtiskām prioritātēm ir runāt par mazo valodu un kultūrtelpu saglabāšanu un bagātināšanu 21. gadsimtā, kad strauji attīstās digitalizācija. Jaunā paaudze, bet ne tikai, lielu daļu sava laika pavada digitālajā telpā, kur dominē angļu valoda, dominē Amerikā ražotie produkti, kas pamatā ir angļu valodā. Tas rada izaicinājumus latviešu valodai, un tāpēc es pie katras iespējas šo jautājumu aktualizēju. Jā, es gribēju saprast, kādā veidā varētu to izdarīt. Varbūt padomā ir jau kaut kādas iniciatīvas, pasākumi, ko varētu virzīt caur EP Izglītības un kultūras komiteju? Var rosināt īpašas ekspertu diskusijas, kas [problēmai] pievērš eiroparlamentāriešu uzmanību, jo tā ir pirmā lieta, kas jāpanāk. Jāpanāk ir tas, ka Eiropas Parlaments uz šo jautājumu saasina uzmanību. To var izdarīt, organizējot īpašas ekspertu diskusijas, rosinot pētījumus. Tā kā metodes ir dažādas. Kādus mērķus izvirzījāt, strādājot Izglītības un kultūras komitejā un Eiropas Parlamentā kopumā. Kādus stratēģiskos mērķus vēlaties panākt piecu gadu laikā? Pirmā lieta, ko jau minēju, ir mazo kultūrtelpu un valodu telpu saglabāšana, lai Eiropas Savienības moto "Vienoti daudzveidībā” strādātu pēc būtības, nevis tikai kā lozungs. Ja mēs runājam vēl par kultūru, tad man ir svarīgi strādāt pie Eiropas kultūras mantojuma gada turpinājuma. Piemēram, es iestāšos par to, lai nenotiktu tas, kas notika iepriekšējā Eiropas fondu plānošanas periodā, kad kultūras infrastruktūras projektiem tika uzlikti ierobežojumi. Kultūras infrastruktūra bija vienīgā, kurai tika uzlikti ierobežojumi. Līdz ar to faktiski Eiropas Savienības valstīm, īpaši Centrālās un Austrumeiropas valstīm, kurām kultūras infrastruktūra ir daudz sliktākā stāvoklī nekā Rietumeiropai, faktiski tika radīti šķēršļi, apgūstot Eiropas fondu finansējumu, ieguldot to tajos infrastruktūras projektos, kas mums patiešām ir akūti nepieciešami. Bet ir ļoti svarīgi runāt arī par nemateriālo kultūras mantojumu, kas ir bagātīgi saglabājies tieši Centrālās un Austrumeiropas valstīs. Tāpēc arī ilgus gadus Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības līmenī nav aktualizēts, jo Eiropas Savienībā izteikti dienaskārtību nosaka lielās Eiropas Savienības dalībvalstis. Vai jūsu prioritāšu sarakstā būs arī profesionālās žurnālistikas stiprināšana? Šeit ir vairāki jautājumi, kas, manuprāt, ir ļoti būtiski. Ir jāturpina kopīgs darbs pie dezinformācijas jautājumu risināšanas. Ir jādomā, kā veidot labāku dialogu ar digitālajām platformām. Faktiski šobrīd tiek runāts par ētiskajiem standartiem, bet, man šķiet, ar tiem diez vai pietiks. Mēs kaut kādā brīdī tomēr nonāksim arī pie tiesiskā regulējuma, kādā veidā prasīt atbildību no digitālajām platformām par dezinformācijas izplatīšanu, par naida runas izplatīšanos un tamlīdzīgi. Man ir jāpiebilst, ka mana otra komiteja, kurā es darbojos, ir Vides komiteja. Tas, manuprāt, ir būtiski Latvijai tādā ziņā, ka mūsu sabiedrība nepietiekoši pievērš uzmanību klimata pārmaiņām, vides problemātikai, jo [daudzi uzskata, ka] mūs jau tas tā burtiski tik ļoti neskar. Ir pat cilvēki, kas priecājās, ka klimats paliek siltāks. Bet kopumā klimata pārmaiņas un vispār vides piesārņotība ir liela pasaules mēroga problēma. Eiropas Parlaments ir izvēlējies būt par vienu no līderiem pasaulē, kas aktīvi veido dienaskārtību un nāk ar ļoti konkrētiem risinājumiem. Es domāju, ka Latvijā galvenais izaicinājums ir kopā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju atrast Latvijas ceļu, kā mēs veidojam aizvien vairāk videi draudzīgu politiku, ieviešam aprites ekonomiku, kopumā mainot sabiedrības izpratni par tās dzīvesveidu. Šeit es pat redzu kultūras un vides sinerģiju, jo ar kultūras līdzekļiem, mākslas līdzekļiem var ietekmēt cilvēku izpratnes un arī uzvedības maiņu. Tā kā Grētas Tūnbergas aicinājumā esat ieklausījusies. Jā, par šo meiteni daudz šobrīd runā. Bet es apbrīnoju viņas drosmi. Cik daudzi no mums tajā vecumā vispār bija gatavi domāt par globālām problēmām, kur nu vēl izrādīt kaut kādu aktīvu protestu? Tā kā šajā ziņā cepuri nost meitenes priekšā. Kā jūs vērtējat Eiropas Komisijas priekšsēdētājas Urzulas fon der Leienas piedāvāto komisijas sastāvu? Kopumā jāsaka, ka šī laikam ir pirmā komisijas komanda, kur vairāki komisāru kandidāti saņem Eiropas Parlamentu deputātu noraidījumu, noraidošu attieksmi. Gan Rumānijas, gan Ungārijas kandidāti, gan franču pretendente uz komisāres amatu saņēma ļoti asu vērtējumu. Ir dzirdēts no kolēģiem, ka arī lauksaimniecības komisāram no Polijas negāja viegli. Bija arī ļoti labas noklausīšanās. Par kultūras, izglītības, zinātnes jautājumiem atbildību uzņemsies Bulgārijas pārstāve Marija Gabriela, kas izcili sevi prezentēja. Man arī bija jāraksta atsauce un Eiropas konservatīvo grupas vārdā jādod vērtējums. Es iedevu ļoti pozitīvu vērtējumu. Ļoti spēcīgi sevi komisāru noklausīšanās reizē parādīja arī Margaritis Shins, kas būs viens no viceprezidentiem un atbildēs par Eiropas dzīvesveida aizsardzību. Šīs diskusijas bija ļoti asas. Parlamentāriešu vidū stipri atšķīrās viedokļi par to, kas ir Eiropas dzīvesveids un vai vispār tas ir jāaizsargā, kas man bija ļoti liels pārsteigums. Vairākuma vidū dominē viedoklis, ka šādu nosaukumu viceprezidentam nevajag. Un kāds ir jūsu viedoklis? Es biju viena no tiem, kas uzskatīja, ka vajag. Ja mēs skatāmies pasaules mērogā, mēs esam Eiropas reģions, mēs pārstāvam Eiropas kopienu, kurai ir skaidras Eiropas Savienības dibināšanas dokumentā nodefinētas pamatvērtības. Mūs vieno arī Eiropas kultūra, kurai ir savas īpašās saknes. Mūs arī vieno kopīgi mērķi attiecībā uz nākotni. Tas nešķiet nekas peļams - domāt par Eiropas kultūras telpas aizsardzību. Jāsaka gan, ka fon der Leienas kundze šim nosaukumam ir piešķīrusi ārkārtīgi plašu pasākumu kopumu, kas acīmredzot arī izsauca daudzas neskaidrības. Viņas izpratnē tas ietver gan iekšējās drošības jautājums, gan naudas atmazgāšanas jautājumus, gan korupcijas jautājumus, tiesiskumu. Taču faktiski diskusijas izraisīja tas fakts, ka amata uzdevumos iekļauti arī migrācijas jautājumi. Tad ir jautājums - ko tas īsti nozīmē? Vai tas nozīmē, ka Eiropas ierastais dzīvesstils ir jāaizsargā no iebraucējiem, vai arī otrādi - parādīt, ka Eiropas vērtību pamatā ir cilvēktiesības un imigrantu tiesību aizsardzība? Par šo jautājumu diskusija notika ne tikai Eiropas Parlamenta ietvaros, bet izvērsās arī Eiropas dažādu spārnu līderu starpā. Un tur parādījās patiešām ļoti atšķirīgas izpratnes, ko nu katrs saprot ar eiropiešu dzīvesveida aizsardzību. Piemēram, Marija Lepēna nāca ar paziņojumu, ka šāda viceprezidenta amata izveide ir galēji labējo ideoloģijas uzvara un faktiski piešķīra politisku nokrāsu tam, kas izsauca liberāļu protestu un pretestību pret to, ka šādā veidā to var interpretēt. Protams, fon der Leienas kundze nebija to šādā veidā interpretējusi. Lasot viņas dienaskārtību Eiropai, ko viņa prezentēja vienlaikus ar savu kandidatūru Eiropas Parlamentā, es redzu, ka viņa vairāk tomēr raugās uz migrāciju kā uz Eiropas atvērto durvju politiku. Tas, protams, izsauca lielu pretestību no Eiropas konservatīvo spārna. Un pēdējais jautājums, ko uzdošu, ir par delegāciju, kurā strādājat - attiecībām ar Austrāliju un Jaunzēlandi. Kāpēc tāda izvēle, un kāds tur mērķis? Mana pirmā izvēle bija Kaukāza valstis. Es savu pieteikumu uzrakstīju, ka gribētu strādāt ar Kaukāza valstīm. Bet uz šo delegāciju bija ārkārtīgi liela konkurence un līdz ar to man bija iespēja Kaukāza valstīs iegūt aizvietotāja statusu. Tad es izrādīju interesi par NATO valstīm un ieguvu iespēju strādāt ar Austrāliju un Jaunzēlandi, kas, man liekas, ir ļoti labi, jo šobrīd Ārlietu ministrija ver vaļā vēstniecību Austrālijā. Austrālijā un Jaunzēlandē ir plaša latviešu kopiena. Es esmu arī bijusi gan Jaunzēlandē, gan Austrālijā, un šīs valstis nav man pilnībā svešas. Līdz ar to dosities vēl. Ja darbs liks to darīt, tad jā. Bet, man liekas, klausītājiem ir svarīgi zināt, ka Eiropas parlamentāriešiem ir ļoti strikti ierobežotas oficiālās vizītes. Trīs dienas ir maksimālais laiks, ko mēs varam atrasties ārvalstu vizītēs.…

Rīta intervija

1
Kā Ukrainas karā ievainotiem karavīriem palīdz atgriezties ikdienā. Intervija ar «Vaivaru» vadītāju

منذ 5 years

—

Nacionālajā rehabilitācijas centrā “Vaivari” šoruden ārstējās 14 Ukrainas karavīri, kas guvuši smagas traumas. Daļa no viņiem nevarēs atgriezties ierindā, un būs jāatrod spēks ar smagu invaliditāti dzīvot tālāk. Latvijas mediķi ne pirmo gadu Ukrainas karavīriem sniedz fizisko un arī psiholoģisko rehabilitāciju. Pēc šiem pacientiem uz Ukrainu devusies arī ārste, “Vaivaru” vadītāja Anda Nulle. Latvijas Radio: Jūs esat viena no ārstiem, kas šogad jau ne pirmo reizi devušies uz Ukrainas kara hospitāli, un uz Latviju pārvedāt vairākus karavīrus ar smagām traumām. Pastāstiet par pieredzēto tur – Ukrainas kara hospitālī. Vai bijāt jau iepriekš nonākusi līdzīgos apstākļos? Anda Nulle: Jāatzīstas, ka patiesībā tādā hospitālī, kur tiešām ved ievainotos no kara lauka, es biju pirmo reizi. Es atcerējos no Tartu Universitātes studiju laikiem, kad kaut ko mums mācīja par kaujā gūtajām traumām, par šķirošanām. Bet, nonākot kara hospitālī un redzot to ainu, es atzīšos, bija daudz ko pārdomāt par dzīvi kara apstākļos un dzīvi te, Latvijā, kur mums viss ir mierīgi. Kas ir tas, kas paliek atmiņā no tās ainas? Biju Kijevas galvenajā kara hospitālī, kurš ir milzīgs un, kā viņi stāsta, vecākais Eiropā. Sena ēka ar piebūvēm, bet ar jūtamu vēsturisku auru. Ukrainā atlasīt cietušos mēs no “Vaivariem” bijām jau otro reizi. Taču tajā pirmajā reizē mēs vairāk tikāmies ar kara darbības veterāniem – tiem, kas bija demobilizēti un jau ilgāku laiku pēc gūtajām traumām. Tas bija pilnīgi cits kontingents. Savukārt šeit mēs atradāmies reāli kara hospitālī, un ievainotie bija aktīvā kara dienesta jaunieši, jauni puiši. Tas, kas mani šoreiz arī pārsteidza, - parasti ar militāristiem viss ir ļoti strikti, noteiktos rāmjos un noteiktos laikos. Mēs kopā ar vēstniecības darbiniekiem devāmies uz hospitāli norunātajā laikā, un pēkšņi mums ir jāgaida, un tas nav tā tipiski no viņiem, ja ir sarunāts. Un vēlāk izrādās, ka mēs nevarējām piebraukt tur, kur bija plānots, jo tikko bija ieradusies lidmašīna no kara darbības zonas ar nupat ievainotiem karavīriem un šie pacienti tiek sašķiroti pa nodaļām. Nu, tad, tiešām tās sajūtas bija tādas, ka tur notiek reāls karš un šeit ir reāli ievainotie – jauni cilvēki, kas, paldies Dievam, ir izglābti, bet ar ārprātīgi smagām traumām un ievainojumiem. Daudz kas tur bija šokējošs, bet šī sajūta, ka karš ir turpat blakus, tā bija ļoti jocīga. Kā mediķi izvēlas rehabilitējamos karavīrus, jo, visticamāk, palīdzība tur nepieciešama lielam skaitam cietušo? Tā ir ļoti cieša sadarbība ar Ukrainas mediķiem, ar kara hospitāļa ārstiem, jo mēs nodefinējam, ko mēs šeit, Latvijā, varam piedāvāt un kādi, mūsuprāt, būtu tie pacienti, kuriem varam palīdzēt. Atlase notika konsīlija veidā – Ukrainas ārsti sagatavoja noteiktu skaitu pacientu. Un, iepazīstot pacienta vēsturi, izmeklējumus un arī izrunājot ar pašu karavīru, kādi ir viņa mērķi un uz ko viņš ir gatavs atveseļošanās procesā. Un balstoties uz tā, mēs faktiski arī veicām šo izvēli. Kā jūs teicāt, ir ļoti grūti izvēlēties, jo palīdzība vajadzīga ļoti daudziem. Bet Latvija ir maza valsts un šī ir vairāk tāda humāna misija, kurā palīdzēt varam nelielam skaitam ievainoto karavīru. Minējāt, ka šoreiz tie karavīri vairāk bijuši jaunieši. Bet no tā laika, ko viņi Latvijā pavadīja rehabilitācijā, vai jums radās kāds priekšstats par viņiem – kāds ir viņu psiholoģiskais profils, kādi ir šie cilvēki? Priekšstats radās ne tikai šajās 18 rehabilitācijas dienās, bet jau tur – kara hospitālī. Bija tāda sajūta, ka viņi ir ārkārtīgi motivēti. Un viņi nebija čīkstoši, bēdīgi vai depresīvi, kā varētu iedomāties brīdī, ja jaunam cilvēkam sprādzienā pazaudētas abas kājas. Patiesībā viņi bija ļoti pozitīvi noskaņoti uz rezultātu un neapšaubāmi ārkārtīgi garīgi stipri un milzīgi patrioti. Mani pārsteidza šis karavīru profils tādā pozitīvā ziņā Tas ir tikai viens rehabilitācijas posms, un, iespējams, viņi izies tādu vēl un vēl. Bet kā ir vispār ar kara traumām, vai ir iespējams pēc tām atkopties, un vai cilvēks spēj atgriezties iepriekšējā rutīnā? Proti, vai radās secinājumi par to, kādi šie jaunieši ieradās “Vaivaros” pirmajā dienā un kādi viņi no šejienes devās prom? Viena lieta ir rehabilitācija fiziskam ķermenim. Mēs labāk mākam tikt galā ar gaitas korekciju, pārvietošanās uzlabošanu, locītavu funkciju uzlabošanu un to, ko kopumā varam darīt ar ķermeni. Taču daudz sarežģītāk ir psihes un psiholoģiskā rehabilitācija. Taču jāatzīst, ka šiem puišiem varbūt tādēļ, ka viņi bija tikko aktīvajā kara dienestā esoši, ar viņiem psiholoģiskajā aspektā strādāt bija vieglāk nekā ar to iepriekšējo grupu, kas bija jau veterāni. Vai ir iespējams vispār atkopties? Līdz galam rehabilitāciju nekad nav iespējams veikt, jo vienmēr parādās jauni mērķi, ko sasniegt. Taču no šiem 14 karavīriem desmit pacientiem bija veiktas dažāda veida amputācijas – kājas, rokas. Lielākajai daļai jau bija izgatavotas protēzes gan Vācijā, gan Amerikā. Tās ir augstas kvalitātes tehnoloģijas, bet tās jāiemāca arī pareizi lietot, lai tiešām būtu ērti dzīvot. Un šiem puišiem mēs iemācījām labāk kustēties, labāk staigāt. Viens ir tās profesionālās atziņas, novērtējot, kā izmainījusies gaitas biomehānika un kāds ir tas leņķis, ko viņš locītavā var sasniegt. Bet daudz svarīgāk bija tas, ka viņi paši teica, ka šeit jau otrajā dienā iemācījās lietas, ko tur nevarēja izdarīt pusgadu. Un tas ir rādītājs, ka esam izdarījuši kaut ko labu. Runājot par Ukrainas rehabilitāciju, tā ir ļoti dažādā līmenī. Kaut kur tā sāk attīstīties, bet daudz kur ukraiņu speciālisti ir tajā punktā, kur mēs bijām pirms 25 gadiem – ir zināšanas, ir virziens, bet trūkst tādu speciālistu kā ergoterapeiti, fizioterapeiti. Vai izdevās aprunāties ar personālu par šo tēmu? Vai arī jums pašai radās kādi novērojumi, kā Ukrainas kara medicīnai visvairāk pietrūkst kopš militāra konflikta – vai tās ir darbarokas vai resursi, medikamenti? Ņemot vērā pieredzi, ko viņi ir uzkrājuši pa šiem gadiem, es domāju, ka ar kara traumām viņi tiek galā ļoti labi. Problēma, ko darīt pēc tam. Tātad cilvēks ir izdzīvojis, viņam ir sniegta neatliekamā un ķirurģiskā palīdzība, lai izglābtu dzīvību vai saglābtu konkrēto ekstremitāti, orgānu. Bet pēc tam jau ar to ir jādzīvo. Un varbūt tā mazliet pietrūkst, tādas pēctecības. Arī domājot par šiem karavīriem, lielākā daļa no viņiem gribēja atgriezties aktīvajā kara dienestā, bet dzīve ir tāda, ka viņiem visiem būs jāatgriežas parastajā ikdienas dzīvē, ārpus kara un armijas. Un tad ko šiem cilvēkiem darīt, kā viņus adaptēt jaunajai dzīves situācijai? Gan ar ķermeniskām kaitēm, gan psiholoģiski viņi, protams, ir izmainīti. Es domāju – tā ir milzīga Ukrainas problēma, kā šiem cilvēkiem, kas aizstāvēja savu zemi, nodrošināt normālu dzīvi turpmāk. Pērn mēs bijām gan Harkovā, gan Kijevā. Ja Harkovā varēja just kara klātbūtni, tad Kijevā to nevar just. Tur ir smaidīgi cilvēki, dārgās mašīnas un, šķiet, bagāta valsts, kur, šķiet, ikdienā neviens īpaši neaizdomājas par karadarbību valstī. Es domāju, ka tie kontrasti pastāv viņiem arī pēc tam, kad šie karavīri atgriežas normālajā dzīvē. Tas nav vienkārši. Kopš 2014. gada rehabilitācijas kursu ar Latvijas valsts atbalstu izgājušas 33 Ukrainas karā cietušās militārpersonas. Vai šo atbalsta programmu ir plānots arī turpināt? Es ceru, ka jā. Šobrīd ir jau pozitīvs signāls, ka “Vaivari” un arī mūsu Ārlietu ministrija ir izteikusi gatavību pieņemt tos karagūstekņus, ko atbrīvoja septembrī. Tā gan būs cita veida rehabilitācija, jo tā būs vairāk šī kara psiholoģisko aspektu rehabilitācija. Es ļoti ceru, ka šis process turpināsies, bet, protams, tas atkarīgs no valdības atbalsta. Pēc pieredzētā Ukrainas kara hospitālī, kā jūs vērtējat, vai Latvija kopumā pietiekami sniedz atbalstu Ukrainas bruņotajā konfliktā cietušajiem – ne tikai valsts, bet arī sabiedrība? Man ir ļoti grūti un viennozīmīgi teikt tādu vērtējumu, jo jāsaprot, ka esam maza un patiesībā arī nabadzīga valsts. Bet šī gatavība palīdzēt ar to, ko varam, nu, tā mūsos ir liela. Varbūt tā ir mūsu bagātība – būt gataviem palīdzēt. Kamēr šeit bija ukraiņu karavīri, es izjutu, ka mūsu sabiedrība ir ļoti gatava iesaistīties un sniegt atbalstu. Mēs esam gatavi turpināt ar citiem karavīriem, un patiesībā ne jau tikai mēs palīdzam ukraiņiem, jo, kamēr viņi bija šeit, mums bija iespēja strādāt ar tik smagām un komplicētām traumām, ar kādām mēs nekad nebūtu saskārušies. Mēs augām gan profesionāli, gan arī viņi palīdzēja augt cilvēciskās attiecībās un vērtībās ne tikai šeit “Vaivaros”; bet arī citi, kas ar viņiem šeit satikās, vienaldzīgi nevarēja palikt.…

Rīta intervija

1
Latvijas balss Eiropas Parlamentā: Vaideres mērķis - ekonomikas attīstība un vides saudzēšana vienlaikus 10:11

منذ 5 years10:11

10:11

Inese Vaidere, Eiroparlamenta deputāte, ievēlēta no partijas "Vienotība" un pārstāv Eiropas Tautas partijas grupu. Eiropas Parlamentā (EP) darbojas jau ceturto sasaukumu - kopš 2004. gada. Inese Vaideres teiktais īsumā: Jāattīsta ekonomika un vienlaikus jāsaudzē vide. Tam ir vajadzīgas lielas investīcijas. Atbalstam “zaļajai enerģijai” ir jābūt, bet samērīgam, lai tas mūs nepadarītu nekonkurētspējīgus. Attiecībā uz iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu vajadzīgi stingrāki regulējumi. Jāsamazina pārtikas atkritumi, jo tiek izmesta arī laba pārtika. Ekonomikas stimulēšana nav pareizais risinājums; jāatbalsta mazie un vidējie uzņēmumi. Mums jākontrolē Āfrikas un citiem reģioniem nosūtītā palīdzība. Latvijas Radio: Jūs esat izvēlējusies strādāt Ekonomikas un monetārajā komitejā un esat arī ievēlēta par lielākās Eiropas Savienības (ES) ārvalstu delegācijas sadarbībā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm viceprezidenti. Kurā no vietām darbs ir svarīgāks – komitejā vai arī delegācijas sastāvā? Inese Vaidere: Aptuveni rēķinot, deviņas desmitdaļas vai arī pat vairāk ir darbs komitejā un apmēram viena desmitā daļa šajā delegācijā. Šī komiteja, manuprāt, ir šajā laikā viena no svarīgākajām, jo mums ir vajadzīga ekonomika, kas ir ilgtspējīga, kas ir gudra un kura dod labumu visiem cilvēkiem, ne tikai tiem, kas ir uzņēmēji, bet, kā mēdzam teikt – arī darbaļaudīm. Un otra komiteja, kurā darbošos, ir vides komiteja [Inese Vaidere ir arī aizstājēja Vides, sabiedrības veselības un pārtikas nekaitīguma komitejā - red.]. Šīs abas komitejas apvieno svarīgāko, kas šobrīd Eiropā un pasaulē ir jādara. Proti, mums ir jāattīsta ekonomika, tā ir jāpadara gudra, ilgtspējīga, un mums ir jāsaudzē vide. Lai mēs panāktu mērķi, ko paši sev esam izvirzījuši, proti, līdz 2050. gadam panākt klimata neitrālu ekonomiku, jārēķinās, ka tas, protams, ir saistīts arī ar ļoti lielām investīcijām. Ir lēti kurināt ogles un turpināt izmantot masveidā naftas produktus, ražot plastmasu, bet, lai pārietu uz videi draudzīgu ražošanu, tur ir vajadzīgas milzīgas investīcijas. Un tieši šo abu komiteju sadarbība – ekonomikas un vides – tas ir tieši tas, kā es vislabāk varētu pārstāvēt gan Latvijas, gan arī Eiropas intereses. Latvijā pēdējā laikā daudz tiek runāts par obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK atcelšanu vai samazināšanu. Taču tas Latvijā ir atbalsts "zaļajai enerģijai". Kāda ir Eiropas pieredze? Ko jūs ieteiktu darīt Latvijā, jo bez šāda veida atbalsta tāpat neiztiksim? Tas ir arī piemērs, kā ļoti labu ideju var sabeigt. Ideja ir ļoti laba – veicināt "zaļās enerģijas" attīstību. Bet gala rezultātā tas ir izveidojies par rezervuāru, no kura pasmelties papildu līdzekļus diemžēl arī negodīgiem uzņēmējiem. Un tas ir kļuvis par milzīgu slogu arī mājsaimniecībām. Es, protams, neesmu tas cilvēks, kas atrisinās šo problēmu sīkumos. Taču domāju, ka ir jābūt atbalstam atjaunojamiem energoresursiem, bet atbalstam ir jābūt samērīgam, lai tas mūs nepadarītu nekonkurētspējīgus. Eiropas valstīs ir ļoti dažādi risinājumi. Esam pavirzījušies uz vienoto enerģētikas tirgu, taču joprojām enerģētikas jautājumi ir katras dalībvalsts ziņā. Ir, piemēram, tādi modeļi kā Vācijā, kur jau ir notikusi atteikšanās no atomelektrostacijām un tagad notiek pāriešana uz atjaunojamiem energoresursiem, taču enerģija kļūst dārga. Tas ir novedis pie tā, un tāda situācija būs arī nākotnē, ka daudzi uzņēmumi pārcelsies uz tām vietām, kur enerģija ir lētāka. Tas, ka jau tagad uzņēmumi pārplūst no Vācijas uz Franciju, kur ir arī atomelektrostacijas, ir jau fakts. Vienmēr ir vajadzīgs līdzsvars. Protams, mēs vēlamies, lai mūsu ekonomika būtu klimatneitrāla, bet mēs arī vēlamies, lai cilvēki varētu samaksāt savus rēķinus. Latvijā jau gadiem runā par depozītsistēmas ieviešanu. Un tas nekādi neizdodas. Vai ES var kaut kādā veidā ietekmēt Latviju un piespiest gan ieviest depozītsistēmu, gan arī likt vairāk pārstrādāt atkritumus? Jā, tas noteikti ir iespējams. Un tas ir jautājums, pie kā plānoju strādāt, jo mums acīmredzot ir vajadzīgi daudz stingrāki regulējumi. Galu galā tas, kas piesārņo vidi Latvijā, piesārņo vidi arī pasaulē. Es domāju, ka šis būs arī tas virziens, pie kā ļoti stingri strādāsim. Un vēl viena lieta, kas mani arī ļoti uztrauc, ir pārtikas nonākšana atkritumos. Katru gadu apmēram piektā daļa pārtikas, ko ražo Eiropā, nonāk atkritumos. Tas ir ļoti daudz. Tas ir varbūt dažkārt nepamatoti stingro prasību dēļ pret pārtikas pārstrādātājiem, ražotājiem un patērētājiem un pret sabiedrisko ēdināšanu. Šīs problēmas ir ļoti, ļoti samilzušas. Kāds ir jūsu risinājums šai problēmai? Mums ir jāpārskata regulējumi. Man šķiet pilnīgi neloģiski, ka laba pārtika tiek izmesta atkritumos. Kaut vai, piemēram, apzīmējumu „derīgs līdz” ļoti bieži varētu aizstāt ar „ieteicams līdz”. Tieši tāpat šos produktus var pārdot kaut vai par pazeminātām cenām, pārdot tiem iedzīvotājiem, kuriem ir mazāki ienākumi vai atdot labdarībai. Te ir jāmeklē konkrēti risinājumi. Es pašlaik pētu Vācijas pieredzi, jo Vācija ļoti nopietni ir ķērusies klāt šai problēmai. Tieši par pārtikas nonākšanu atkritumos ir daudz pētījumu un ir arī risinājumi. Apmēram 143 miljardus mēs ik gadus zaudējam, izmetot aptuveni 20% pārtikas atkritumos. Es uzsāku šo darbu jau pagājušajā sasaukumā un gribu to turpināt arī šajā. Tieši tāpēc esmu arī vides komitejā. Turpinot par Ekonomikas un monetāro komiteju - šobrīd atkal tiek domāts par pasākumiem, kas varētu stimulēt Eiropas ekonomikas izaugsmi. Lai arī Latvijā ekonomika bremzējas, ir ekonomisti, kuri uzskata, ka mums ekonomikas stimulēšana īsti nav vajadzīga, jo jau tagad ir problēmas ar darbaspēka pieejamību. Kā jūs vērtējat eirozonas vēlmi atkal drukāt naudu un laist to apgrozībā? Manā skatījumā tas nav pareizais risinājums. Lai atbalstītu Eiropas ekonomikas attīstību, pareizāk būtu atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus. Mazie un vidējie uzņēmumi gan Eiropā, gan arī pasaulē veido lielāku uzņēmumu skaitu, un mazie uzņēmumi ir arī tie, kas nodrošina nodarbinātību. Latvijā patiešām lielā mērā ir darba roku trūkums, tāpēc krasi ekonomikas stimulēšanas pasākumi nebūtu vajadzīgi. Bet mazie un vidējie uzņēmumi gan mums ir jāattīsta. Latvija ir bijusi visai sekmīga Junkera jeb Eiropas investīciju plāna izmantošanā. Mēs esam piektie labākiem no ES valstīm. Tagad šī programma tiek paplašināta, un jaunā programma sauksies „Invest EU” un tur būs uzsvars gan uz infrastruktūru, gan uz digitālajām nozarēm, gan arī uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. To es uzskatu par ļoti labu lietu, jo tā nav nauda, ko uzdāvina. Tā ir nauda, ko uz izdevīgiem noteikumiem var aizņemties. Tas nozīmē papildu darbavietas, tas nozīmē arī papildu ienākumus un tas nozīmē arī papildu nodokļus. Tādā veidā mēs arī varam risināt ļoti, ļoti samilzušo problēmu Latvijā – ienākumu nevienlīdzību, jo tas ir tas, kas cilvēkus kaitina. Jūs arī esat delegācijas sastāvā sadarbībā ar Āfrikas, Karību jūras reģiona, kā arī Dienvidaustrumāzijas valstīm. Kāpēc neizvēlējāties būt delegācijas sastāvā, piemēram, sadarbībā ar Baltkrieviju, Ukrainu vai citām Latvijai ģeogrāfiski tuvākām valstīm, jo varbūt tad Latvijai var būt lielāks ieguvums? Es to esmu darījusi. Piemēram, pirmajā sasaukumā es biju delegācijā sadarbībai ar Krieviju. Tā bija milzīga vilšanās. Kamēr Krievijā ir tāds režīms, kāds tas ir, deputāti ierodas uz sanāksmēm ar sagatavotiem ziņojumiem un viņiem ir noteikta politiskā līnija, kas ļoti atšķiras no tā, ko varam pēc tam pārrunāt pie kafijas tases. Darbs bija vienkārši neefektīvs. Savukārt esmu strādājusi divus sasaukumus pēc kārtas delegācijās ar Centrālāzijas valstīm, tas man likās ļoti svarīgi, un pirmie pieci gadi bija arī ļoti efektīvi, jo – vai nu mēs pie sevis, pie Eiropas piesaistām Kazahstānu, Uzbekistānu un pārējās šīs reģiona valstis, vai arī tās pievēršas Krievijai. Manuprāt, pārāk ilgi aizkavēties vienā delegācijā nav pārāk labi. Šis jau man ir ceturtais sasaukums, un mana pašreizējā pieredze ļauj strādāt ar reģioniem, kuros ir daudzas valstis un kur nevar uzreiz sākt strādāt cilvēks, kurš ir pirmajā sasaukumā un kurš īsti nesaprot, kā šis darbs norit. Kāpēc, piemēram, ir svarīgs darbs ar Āfriku, ar Karību reģionu, ar Dienvidaustrumāziju? Tās ir valstis, kurām mēs sistemātiski palīdzam. Par to, ka bagātākās valstis palīdz nabadzīgākajām, mūsdienās vairs netiek diskutēts. Jautājums ir – kā šie līdzekļi tiek izmantoti. Katru gadu, piemēram, uz šo Āfrikas reģionu un pārējām valstīm mēs nosūtam apmēram 30 miljardus eiro. Tā ir milzīga summa. Mana pieredze ļauj konstatēt, ka ne vienmēr tas tiek izmantots tā, kā mēs to gribētu. Tā ir arī tā motivācija, kāpēc mums tur ir jābūt – mums ir jākontrolē, mums ir jānoslēdz arī attiecīgi līgumi, lai mūsu ziedotā nauda tiktu izlietota pareizi. Pagājušajā sasaukumā es konstatēju, ka ir tā – mēs dodam naudu un ķīnieši par to piegādā iekārtas. Tas nav īsti pareizi.…

Rīta intervija

1
ASV diplomāte: ES un ASV ir atšķirīgs stratēģisks redzējums attiecībās ar Ķīnu un Krieviju 5:53

منذ 5 years5:53

5:53

Eiropas Savienības (ES) un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) izaicinājums drošības sadarbībā ir atšķirīgs stratēģisks redzējums attiecībās ar Krieviju un Ķīnu. Tā uzskata amerikāņu diplomāte, bijusī ASV vēstniece Lietuvā Debora Makartija. Sarunā ar Latvijas Radio viņa uzsvēra, ka ASV lēmums par līdzekļu novirzīšanu no militārajiem projektiem Eiropā, lai uzceltu „Trampa sienu”, nenozīmē, ka ASV neturpinās atbalstīt Eiropu drošības jomā. ASV prezidenta Donalda Trampa prezidentūras laikā attiecības starp Savienotajām Valstīm un Eiropas Savienību ir kļuvušas sarežģītākas. Tas noticis ne tikai tādēļ, ka pusēm ir atšķirīgi viedokļi klimata pārmaiņu, tirdzniecības vai Irānas jautājumā. Nereti izskanējušas bažas arī par Savienoto Valstu un Eiropas Savienības attiecībām aizsardzības jomā un to, vai Eiropa vairs var paļauties uz ASV atbalstu. Savienotās Valstis dara bažīgas runas par ciešāku sadarbību aizsardzībā starp bloka dalībvalstīm, un Donalds Tramps vairākkārt veltījis kritiku citām NATO dalībvalstīm par nepietiekamajiem aizsardzības tēriņiem. ASV galvenokārt divpusējās sarunās jau pirms vairākiem gadiem aicinājusi citas NATO dalībvalstis rūpēties vairāk par savu aizsardzību. Trampa prezidentūras laikā šī vēsts sabiedrotajiem tiek nodota daudz atklātākā un augstākā tonī, tādēļ arī varētu šķist, ka ASV neapmierinātība radusies vien tad, kad prezidenta krēslā sēdies Tramps. Tā uzskata Latvijas Radio uzrunātā amerikāņu diplomāte, bijusī ASV vēstniece Lietuvā Debora Makartija. Viņa norādīja, ka ASV un Eiropas Savienības sadarbība aizsardzībā jāvērtē daudz plašāk, ņemot vērā ne tikai aizsardzības tēriņus. „Ir jālūkojas uz globāliem ieguldījumiem. Mēs arvien vairāk sadarbojamies Āfrikā un sadarbojamies Sīrijā. Tādēļ ar lūkošanos tikai uz sadarbību Eiropas aizsardzībā ir par maz. Ir jādomā plašāk. Ir vairākas aizsardzības jomas, kurās Eiropa ir priekšā ASV un dara daudz. Viena no tām ir kiberdrošība, bet otra ir dezinformācija. Tieši cīņā ar dezinformāciju Eiropa ir attīstījusies tālu priekšā ASV,” atzina Makartija. Pēc diplomātes domām, Savienotajām Valstīm sadarbība ar Eiropas Savienību drošības jomā ir būtiska tādēļ, lai ASV militārie spēki iemācītos pielāgoties savam jaunajam pretiniekam. „Pēc 19 kara gadiem Irākā un Afganistānā mums radusies nepieciešamība pārtrenēt savus militāros spēkus, lai stātos pretī tradicionālākam pretiniekam, proti, Krievijai. Un šie vingrinājumi jāveic tieši Eiropā. Prasmes, ko militārās vienības iemācījās Afganistānā, šeit nav līdz galam pielāgojamas. Piemēram, Afganistānā mums bija ievērojams pārsvars gaisa telpā, taču daļā Eiropas mums tāda nebūtu, ja Krievija nolemtu kaut ko darīt. Tātad šī sadarbība ir nepieciešama arī mūsu mērķim, un šī vajadzība vēl joprojām ir aktuāla,” skaidroja Makartija. Kritiku Eiropā un arī pašā ASV nesen izsauca Savienoto Valstu Aizsardzības ministrijas lēmums novirzīt vairāk nekā 3 miljardus dolāru mūra būvniecībai uz ASV un Meksikas robežas. No šīs summas vairāk nekā 700 miljoni dolāru bija paredzēti vairākiem militārajiem projektiem Eiropā. Lai gan Savienoto Valstu budžeta deficīts pieaug, tomēr, ņemot vērā sacensību ar Krieviju, Eiropas drošībai atvēlētais finansējums būtiski netiks samazināts, uzsvēra diplomāte. Makartija skaidroja, ka līdzekļu novirzīšana nenozīmē, ka ASV neturpinās atbalstīt Eiropu drošības jomā. „Es to neredzu kā ASV atbalsta samazināšanu Eiropas aizsardzībai. Daļa no novirzītās naudas, piemēram, bija paredzēta ugunsdzēsības ēku remontiem ASV militārajās bāzēs Vācijā. Tātad mēs nerunājam par milzīgiem projektiem un netiek darīts kaut kas ārkārtējs. Piemēram, militāro mācību skaits Baltijā netiks samazināts. Šo skaitli veido līdzekļi no dažādiem projektiem, un uz to novirzīšanu nebūtu jāskatās kā apdraudējumu mūsu pamata investīcijām, ko esam ieguldījuši Eiropas aizsardzībā,” uzsvēra Makartija. Tomēr izaicinājumi starp abu transatlantiskajiem partneriem pastāv, atzina Makartija. Viņa tos saista ar atšķirīgu stratēģisko redzējumu. „Trampa administrācijas stratēģisko redzējumu varētu raksturot ar vārdu „sacensība”. Tiek izmantota sacensības stratēģija, jo nav pārliecības, ka Krieviju un Ķīnu varētu pārliecināt ievērot rietumniecisku modeli. Tikmēr Eiropa meklē saskarsmi un dialogu ar šīm valstīm. Atšķirība ir tā, ka, neskatoties uz attiecībām ar Krieviju, Eiropa neiesaistās sacensībā un dialogā mazāk izmanto sankcijas vai muitas tarifus,” norādīja Makartija. Lai stātos pretī iespējamiem draudiem no Ķīnas, pēc diplomātes domām, Eiropas Savienībai un Savienotajām Valstīm vajadzētu apvienot spēkus dažādu investīcijas projektu izstrādē visā pasaulē. Tāpat starp abiem transatlantiskajiem partneriem būtu nepieciešama plašāka diskusija saistībā ar jaunajām tehnoloģijām. „Domāju, ka Eiropai un ASV vajadzētu apvienot spēkus, lai izstrādātu pieeju, kā abas puses investē dažādos projektos visā pasaulē. Kopā mums ir vairāk līdzekļu nekā Ķīnai, kura izvērš savu „Vienas jostas, viena ceļa” iniciatīvu. Ķīnas investīcijām arvien augot, mums jāstrādā kopā, izveidojot caurskatāmas investīcijas. Savukārt par tehnoloģiju draudiem, vai tie būtu saistīti ar 5G un „Huawei” vai dezinformācijas izplatīšanu, ir jārunā daudz plašāk, nekā tas tiek darīts šobrīd,” sacīja Makartija. Bijusī ASV vēstniece Lietuvā skaidroja, ka Eiropas Savienība attiecībās ar Ķīnu joprojām atrodas abpusējas sadarbības līmenī, tikmēr Savienotās Valstis atrodas konfrontācijā ar Ķīnu. Makartija gan piebilda, ka ASV valdības nostāja pret Ķīnu ir atšķirīga, proti, lielākā daļa sabiedrības un arī biznesa vide vēlas sadarboties ar Ķīnu.…

مرحبًا بك في مشغل أف ام!

يقوم برنامج مشغل أف أم بمسح الويب للحصول على بودكاست عالية الجودة لتستمتع بها الآن. إنه أفضل تطبيق بودكاست ويعمل على أجهزة اندرويد والأيفون والويب. قم بالتسجيل لمزامنة الاشتراكات عبر الأجهزة.

الاستماع إلى +500 موضوع

TERRO T300B Indoor Liquid Ant Killer , 12 Bait Stations

Bounty Quick Size Paper Towels, White, 8 Family Rolls = 20 Regular Rolls (Packaging May Vary)

MAYHEM

المدونة الصوتية تستحق الاستماع

Rīta intervija « » Zīle: Līdzīgāka nodokļu sistēma Eiropā izlīdzinātu priekšrocības

Zīle: Līdzīgāka nodokļu sistēma Eiropā izlīdzinātu priekšrocības

المدونة الصوتية تستحق الاستماع

مرحبًا بك في مشغل أف ام!

Nespresso Capsules Vertuo, Variety Pack, Medium and Dark Roast Coffee, 30 Count Coffee Pods, Brews 7.8 oz.

Iron Flame (The Empyrean Book 2)

WaterWipes Plastic-Free Original Baby Wipes, 99.9% Water Based Wipes, Unscented & Hypoallergenic for Sensitive Skin, 60 Count (Pack of 12), Packaging May Vary

Foxes in the Snow

دليل مرجعي سريع

Rīta intervija « »
Zīle: Līdzīgāka nodokļu sistēma Eiropā izlīdzinātu priekšrocības