المحتوى المقدم من Latvijas Radio and Latvijas Radio 1. يتم تحميل جميع محتويات البودكاست بما في ذلك الحلقات والرسومات وأوصاف البودكاست وتقديمها مباشرة بواسطة Latvijas Radio and Latvijas Radio 1 أو شريك منصة البودكاست الخاص بهم. إذا كنت تعتقد أن شخصًا ما يستخدم عملك المحمي بحقوق الطبع والنشر دون إذنك، فيمكنك اتباع العملية الموضحة هنا https://ar.player.fm/legal.
Player FM - تطبيق بودكاست انتقل إلى وضع عدم الاتصال باستخدام تطبيق Player FM !
Consider Molly Sims and her best friend Emese Gormley your new girlfriends on speed dial for all your pressing beauty and wellness needs. Is Botox a good idea? Should you try that new diet you saw on the Today Show? Molly and Emese have your back. With guests ranging from top health and beauty experts to their industry friends, you’ll get the scoop on the latest trends, which products and procedures to try, and which to run from-- and they just might be doing it all with a drink in hand. Prepare to be obsessed.
المحتوى المقدم من Latvijas Radio and Latvijas Radio 1. يتم تحميل جميع محتويات البودكاست بما في ذلك الحلقات والرسومات وأوصاف البودكاست وتقديمها مباشرة بواسطة Latvijas Radio and Latvijas Radio 1 أو شريك منصة البودكاست الخاص بهم. إذا كنت تعتقد أن شخصًا ما يستخدم عملك المحمي بحقوق الطبع والنشر دون إذنك، فيمكنك اتباع العملية الموضحة هنا https://ar.player.fm/legal.
Mārītes Guščikas dziļi pelēkā glezniecība un Pētera Sidara skulpturālās instalācijas un glezniecības variācijas, izmantojot vārnu atstātās zīmes uz asfalta, pašlaik aplūkojamas Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Lielajā zālē – Pētera Sidara izstāde „Īstā vieta īstajā vietā”, savukārt Intro zālē – Mārītes Guščikas izstāde ar nosaukumu „Mata galā”. Ieskatu jaunākajās Rīgas mākslas telpas izstādēs sākam ar Lielo zāli, kur savus darbus rāda mākslinieks Pēteris Sidars. Plašā izstāžu telpa ir tumša, un ar to kontrastē mākslinieka radītās skulpturālās instalācijas no kūdras podiņiem un glezniecības variācijas ar vārnu ekskrementu fraktāļiem. Pētera Sidara darbi Rīgas mākslas telpā nav pirmo reizi, 2019. gadā Intro zālē kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni sarīkota izstāde, un toreiz mākslinieks izmantoja tādus rūpnieciskus materiālus kā plastmasu, silikonu un dažādus kabeļa vadus. Šoreiz, kā pats uzsver, „turpina strādāt ar savu iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu „zelta fondu” – tās ir lielformāta skulpturālas instalācijas veidotas no kūdras podiņiem un nejaušu fraktāļu glezniecība. Mākslinieka Pētera Sidara pavadībā aplūkoju darbus, kas eksponēti plašajā telpā, vispirms uzzinu, ka uz Rīgas mākslas telpu pirms izstādes rīkošanas nācis nedēļā reizi, lai saprastos ar telpu. Kaut sākotnēji domājis par baltām sienām, ātri secinājis, ka nav tas, kas vajadzīgs. Telpa ir tumša, un kūdras podiņu skulpturālās instalācijas te lieliski izceļas. Intro zālē māksliniece Mārīte Guščika rāda darbus, kuros kustības un laika tēma. Ja agrīnajos darbos viņas māksla tika saistīta ar fotoreālisma paņēmieniem, tad laikam ritot Mārīte Guščika pievērusies abstraktās pasaules tēlojumam, nemainīgi izmantojot monohromo kolorītu, kas jau kļuvis par viņas mākslas atpazīstamības elementu. Zīmīga ir ēnas klātbūtne tik īslaicīgiem objektiem, kādi ir putekļi. Izstādē par izteiksmes dominanti kļuvusi plastiska līnija, kustību virpuļi un līniju mudžinājumi veido kontrastainus uzplaiksnījumus, kas var simbolizēt gan fiziskus, gan emocionālus procesus. Mārīte Guščika un Pēteris Sidars ir dažādu paaudžu mākslinieki, turklāt darbojas dažādos mākslas žanros, skatītājiem dota brīva izvēle - meklēt vai nemeklēt saskares punktus abu mākslinieku izstādītajos darbos un izstāžu noskaņā.
المحتوى المقدم من Latvijas Radio and Latvijas Radio 1. يتم تحميل جميع محتويات البودكاست بما في ذلك الحلقات والرسومات وأوصاف البودكاست وتقديمها مباشرة بواسطة Latvijas Radio and Latvijas Radio 1 أو شريك منصة البودكاست الخاص بهم. إذا كنت تعتقد أن شخصًا ما يستخدم عملك المحمي بحقوق الطبع والنشر دون إذنك، فيمكنك اتباع العملية الموضحة هنا https://ar.player.fm/legal.
Mārītes Guščikas dziļi pelēkā glezniecība un Pētera Sidara skulpturālās instalācijas un glezniecības variācijas, izmantojot vārnu atstātās zīmes uz asfalta, pašlaik aplūkojamas Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Lielajā zālē – Pētera Sidara izstāde „Īstā vieta īstajā vietā”, savukārt Intro zālē – Mārītes Guščikas izstāde ar nosaukumu „Mata galā”. Ieskatu jaunākajās Rīgas mākslas telpas izstādēs sākam ar Lielo zāli, kur savus darbus rāda mākslinieks Pēteris Sidars. Plašā izstāžu telpa ir tumša, un ar to kontrastē mākslinieka radītās skulpturālās instalācijas no kūdras podiņiem un glezniecības variācijas ar vārnu ekskrementu fraktāļiem. Pētera Sidara darbi Rīgas mākslas telpā nav pirmo reizi, 2019. gadā Intro zālē kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni sarīkota izstāde, un toreiz mākslinieks izmantoja tādus rūpnieciskus materiālus kā plastmasu, silikonu un dažādus kabeļa vadus. Šoreiz, kā pats uzsver, „turpina strādāt ar savu iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu „zelta fondu” – tās ir lielformāta skulpturālas instalācijas veidotas no kūdras podiņiem un nejaušu fraktāļu glezniecība. Mākslinieka Pētera Sidara pavadībā aplūkoju darbus, kas eksponēti plašajā telpā, vispirms uzzinu, ka uz Rīgas mākslas telpu pirms izstādes rīkošanas nācis nedēļā reizi, lai saprastos ar telpu. Kaut sākotnēji domājis par baltām sienām, ātri secinājis, ka nav tas, kas vajadzīgs. Telpa ir tumša, un kūdras podiņu skulpturālās instalācijas te lieliski izceļas. Intro zālē māksliniece Mārīte Guščika rāda darbus, kuros kustības un laika tēma. Ja agrīnajos darbos viņas māksla tika saistīta ar fotoreālisma paņēmieniem, tad laikam ritot Mārīte Guščika pievērusies abstraktās pasaules tēlojumam, nemainīgi izmantojot monohromo kolorītu, kas jau kļuvis par viņas mākslas atpazīstamības elementu. Zīmīga ir ēnas klātbūtne tik īslaicīgiem objektiem, kādi ir putekļi. Izstādē par izteiksmes dominanti kļuvusi plastiska līnija, kustību virpuļi un līniju mudžinājumi veido kontrastainus uzplaiksnījumus, kas var simbolizēt gan fiziskus, gan emocionālus procesus. Mārīte Guščika un Pēteris Sidars ir dažādu paaudžu mākslinieki, turklāt darbojas dažādos mākslas žanros, skatītājiem dota brīva izvēle - meklēt vai nemeklēt saskares punktus abu mākslinieku izstādītajos darbos un izstāžu noskaņā.
Andra Zeibota „Kundziņsalas teikas” atklāj jaunu izdevniecības „Dienas grāmata” sēriju „Mūsdienu latviešu teikas un pasakas”. Kultūras rondo izvaicājam Andri Zeibotu un izdevēju Daci Sparāni Freimani. Jaunā grāmatu sērija “Mūsdienu latviešu teikas un pasakas” dodas pie lasītāja, sevī nesot sen apjaustu atskārtu, ka jebkura laika modernā cilvēka un pasaules attiecības ar to neizbēgamajām, palaikam nepieciešamajām, tomēr nereti arī grūti izturamajām sazobēm, iespējams, visprecīzāk savu būtību atklāj metaforiskās vīzijās, mīta struktūrā un pasakai raksturīgā nosacītībā.…
Metālmākslinieka un tēlnieka Nila Jumīša jaunākā personālizstāde „6369 g” atklāta galerijā „XO”. Ar mākslinieku pārrunājam, ko izsaka grāmatas atlējums čugunā un kas ir mūžīgāks – no vāka līdz vākam iekļautais saturs vai fiziskais materiāls un kāpēc?
21. februāra vakarā Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde – Riharda Štrausa opera „Salome”. Jūdejā notiekošo stāstu režisors un scenogrāfs Alvis Hermanis pārcēlis uz nākotnes Izraēlu – vietu, kur ideoloģiju un reliģiju mezgls sapinies visciešāk. Uzvedumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš, titullomu jauniestudējumā interpretēs viesmāksliniece Astrida Keslere. Šis būs jau piektais „Salomes” iestudējums mūsu Baltajā namā. Kā ierasts, pirms gaidāmās pirmizrādes izglītojošo pasākumu ciklā Operas Jaunajā zālē notika sarunas par Riharda Štrausa operas „Salome” jauniestudējumu, arī operas vēsturnieka Mikus Čežes lekcija, minot gan zīmīgus „Salomes” iestudējumus uz operu skatuvēm, arī kino versijas, gan sniedzot ieskatu operas tapšanas vēsturē un, protams, atskaņojot muzikālus fragmentus. Vakara vadītāja Liene Jakovļeva iztaujāja jauniestudējuma režisoru un scenogrāfu Alvi Hermani un horeogrāfi Elzu Leimani. Pārsteigums iestudējumā svarīgs, tāpēc sarunās atklāja nedaudz. Oskara Vailda franciski rakstītā drāma „Salome” (1891.) tika pārtulkota vācu valodā un paša komponista Riharda Štrausa pārveidota kļuva par operas libretu. Pirmiestudējums notika 1905. gada 9. decembrī Drēzdenes Karaliskajā opernamā un kļuva par patiesu triumfu. Latvijas Nacionālajā operā līdz šim pieredzēti četri spilgti „Salomes” iestudējumi, kuros titullomas interpretējušas tādas izcilas solistes kā Milda Brehmane-Štengele, Žermēna Heine-Vāgnere, Solveiga Raja un Ieva Kepe. Pirmizrādē Salomes lomā būs soprāns Astrida Keslere, viņa ar šo lomu debitējusi Antverpenes operā, savukārt Hērods – beļģu tenors Tomass Blondels. Mākslinieks atveidos Hērodu divos jauniestudējumos: pirmo Flandrijas operā un baletā Antverpenē, un otru pie mums Rīgā. Citas galvenās lomas interpretēs starptautisku atzinību guvušie latviešu dziedātāji Egils Siliņš Johanāna un Zanda Švēde Hērodijas lomā. Jauniestudējuma „Salome” radošajā komandā vēl noteikti jāmin videomāksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Jana Čivžele un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš. Vēl tikai atgādinām sižeta līniju: Noslēpumainie „Salomes” notikumi vēsta par nepiesātināmu mīlestību. Jūdejas princeses Salomes sirds iekvēl kaislē pret jaunās ticības pravieti Johanānu. Kad valdnieks Hērods lūdz Salomi viņam dejot, viņas pieprasītā samaksa ir nežēlīga - princese vēlas pravieša galvu. Operas „Salome” jauniestudējums tiks izrādīts arī 23.februārī, 2. un 20.martā, arī Rīgas Operas festivāla programmā 6.jūnijā.…
Kad pirms trim gadiem sākās Krievijas pilna mēroga karš Ukrainā, iespēju jelkā palīdzēt ukraiņiem meklēja daudzi. Krišjāņa Barona muzejs Rīgā kļuva par vienu no vietām, kur dzimteni pametušie ukraiņi varēja satikties, neformālā gaisotnē spert pirmos soļus latviešu valodā un iepazīt Latviju caur kultūru un tradīcijām. Šo misiju muzejs turpina arī pašlaik, pulcējot ukraiņus uz sarunvalodas klubu un rīkojot kopīgas ekskursijas, kuru kulminācija būs kopīga Jāņu svinēšana Piebalgā. „Tā ir abpusēji bagātinoša pieredze,” saka muzeja direktors Andris Ērglis. Krišjāņa Barona muzejs otrdienas vakarā dūc kā bišu spiets. Vairāk nekā divdesmit ukraiņu mazās grupiņās diskutē par latviešu tradīcijām. Un dara to latviešu valodā. Šādā sarunu formā, caur smiekliem, muzeja direktoram Andrim Ērglim un vienam otru iedrošinot, Barona muzejs īsteno jau ceturto projektu ar mērķi palīdzēt ukraiņu bēgļiem Latvijā justies mājīgāk. Reizēm viņi kopā pat uzdzied. Krišjāņa Barona muzeja direktors Andris Ērglis atceras, ka pirmie pasākumi ukraiņu atbalstam notika jau tūlīt pēc kara sākuma, kad visi meklēja, kā palīdzēt. Trīs gadu laikā Krišjāņa Barona muzejs īstenojis jau četrus pašvaldības un Eiropas Savienības atbalstītus projektus – „Dārtas skola” aicināja ciemos ukraiņu ģimenes, „Krišjāņa skola” uzrunāja tieši ukraiņu jauniešus, pēc tam sekoja projekts „No Jāņiem līdz Ziemassvētkiem”, kas iepazīstināja ar gadskārtu tradīcijām, stāsta Andris Ērglis.…
Savienot šķietami nesavienojamas pasaules – mikoloģiju un laikmetīgo deju – aicina jauna izrāde „Micēliju tīklā”. Tās veidotāji – māksliniece Elīna Valdmane, horeogrāfe Agate Bankava, dejotāji Agnese Bordjukova un Mārtiņš Anžarovskis, kā arī bundzinieks Rinalds Maksimovs – aicina domāt sēņu lomu simbiozē un jaunu ekosistēmu radīšanā un aizdomāties par mūsu pašu spēju ieklausīties, sadarboties un pamanīt sakarības. Biedrības „LAUKUU” un Pārdaugavas kultūras apvienības rīkotā izrāde „Micēliju tīklā” notiks 22. februāra vakarā Imantas kultūras centrā Rīgā.…
Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu tā, lai viss process būtu balstīts uz demokrātiskiem principiem? Ko nozīmē pašiem izlemt – kādu mākslu un māksliniekus vēlamies redzēt un kāpēc? Un galu galā – kā mākslinieks var veicināt kopienas veidošanos? Kultūras rondo uz šiem jautājumiem atbild konferences „Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē” rīkotāji un dalībnieki. Sarunājas aktieris, tehnoloģiju entuziasts, mākslas pasūtītājs, kuldīdznieks Jurģis Spulenieks, konferences projekta vadītāja, Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja Santa Remere, kāzu dekorēšanas uzņēmuma "Plīvurpuķe" vadītāja, Kuldīgas kopienas mākslas pasūtītāja Ieva Štro un konferences vieslektors Daniels Valtuenja (Daniel Valtueña) no Madrides. 22. februārī Latvijas Kultūras akadēmijas Gara mājā notiks starptautiska konference “Kā jūsu kopiena var pasūtīt mākslu? Demokrātijas principi mākslas finansēšanā, pasūtīšanā un sabiedrības iesaistē”, ko rīko biedrība "Latvijas Jaunā teātra institūts" sadarbībā ar projekta “DemArt” starptautiskajiem partneriem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūtu un Latvijas Kultūras akadēmiju. Konferencē, kas veltīta mākslas pasūtīšanas un finansēšanas prakšu demokratizēšanai, dalībnieki tiks iepazīstināti ar īpaši pašvaldībām un kultūras organizācijām izstrādātu rokasgrāmatu efektīvākai kopienu iesaistīšanai mākslas pasūtīšanas procesā, kas būs pieejama gan angļu, gan latviešu valodā. Konferences dalībnieki varēs iegūt rokasgrāmatu bez maksas.…
Priekšplānā mīlestības un attiecību pasaule – Lauras Grozas iestudējumā „Lēdija Makbeta”, kas iestudēta Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Artūra Dīča dramatizējums tapis pēc Viljama Šekspīra lugas „Makbets” motīviem. Lauras Grozas radošajā komandā vēl strādājuši scenogrāfijas un kostīmu veidotāji MAREUNROL’S, videomāksliniece Katrīna Neiburga, komponiste Anna Fišere, gaismu mākslinieki Oskars Pauliņš un Maksims Ustimovs. Izrādei „Lēdija Makbeta” dots žanra apzīmējums – sapņu sonāte, sapņiem un sapņu telpai iestudējumā būtiska nozīme. Parasti Šekspīra kara drāmu „Makbets” raksturo kā ambīciju un varaskāres traģēdiju, un tā arī ir. Režisore Laura Groza kopā ar radošo komandu vēlējusies paskatīties no sievietes, Lēdijas Makbetas skatu punkta, priekšplānā liekot mīlestību. Taču vispirms vajadzēja radīt lugas materiālu. Atgādinām, ka šīs sezonas vadmotīvs Čehova teātrī ir mīlestības tēma un izrādē „Lēdija Makbeta” režisore pazīstamajam sižetam atradusi citas atslēgas, lēdijas Makbetas mīlestību izvirzot priekšplānā. Dramaturģisko materiālu režisore uzticēja veidot Artūram Dīcim, ar kuru sadarbojusies jau iepriekš. Dramaturgs atzīst, ka tas šoreiz bijis ļoti grūts un sarežģīts uzdevums. Lauras Grozas veidotajā iestudējumā Lēdija Makbeta dzīvo starp sapni un īstenību, jo īstenība mēdz būt pārāk skarba, bet sapnis ir svētnīca, lai gan spēj pārvērsties arī murgā. Tuvākās iestudējuma „Lēdija Makbeta” izrādes Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī, uz kurām pieejamas biļetes, 5.,14. un 27.martā.…
Kā tehnoloģiju ietekmē mainās animācijas stils -3D animācijas tehnikas popularitāte un pieejamība. Klasiskās tehnikas ekskluzivitāte. Skats uz Latvijas animācijas filmu ainu. Kultūras rondo studijā izvaicājam animācijas filmu režisoru un mākslinieku, animācijas studijas „Atomart” vadītāju Edmundu Jansonu. Pēc Ginta Zilbaloža „Straumes” starptautiskajiem panākumiem ir sperti papildu soļi animatoru izglītības atbalstam. Tostarp - Kultūras ministrijai līdz 1.jūnijam jāiesniedz Ministru kabinetā informatīvo ziņojumu par animatoru augstākās izglītības studiju programmas izveides plānu, iespējamiem risinājumiem un detalizētu nepieciešamā finansējuma aprēķinu. Bet ko tas nozīmē realitātē tiem, kas nupat izlēmuši studēt audiovizuālo mākslu? Ko par to saka jau esošie profesionāļi un mācībspēki? Kā animācijas māksla mainās līdztekus tehnoloģiju attīstībai? Sarunu papildina arī fragments no intervijas ar Krisu Vedžu. Viens no ASV animācijas veterāniem, kurš piedzīvojis industrijas attīstību no pirmajiem datoranimācijas darbiem līdz mūsdienām, ir režisors Kriss Vedžs (Chris Wedge), kura pazīstamākais darbs Latvijā ir animācijas filma "Ledus laikmets". 2024. gada novembrī Vedžs piedalījās sarunā ar filmas "Straume" veidotājiem Baltijas filmu festivālā Ņujorkā. Māra Rozenberga nupat tikās uz attālinātu interviju ar Krisu Vedžu, kura pilnībā skanēs kādā no nākamajiem Kultūras rondo raidījumiem.…
Stikls ir intriģējošs materiāls – vienlaikus trausls un smags, vēss un karsts, robusts un vijīgs. Ar savu daudzveidību tas apbūris māksliniekus visā pasaulē, kuri atrod arvien jaunus veidus, kā stiklu apstrādāt, locīt, piesūcināt, slāņot, ar to gleznot... Stikla uznāciens Baltijas laikmetīgajā mākslā pašlaik skatāms Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, kur tikko durvis vērusi Baltijas valstu aktīvāko nozares mākslinieku izstāde “Slāņi”. “Šī izstāde tiešām parāda, ka stikla mākslā robežu nav,” Tā saka Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska, pirmos skatītājus sagaidot jau muzeja vestibilā. Iemesls tam ir līdzās esošais Kārļa Bogustova darbs “Stikls un skeitbords” no metāla un kausēta slāņotā stikla, kas ievada jauno stikla mākslas izstādi. Bogustovs ir arī skeitbordistu iecienītās stikla rampas pie Nacionālā mākslas muzeja autors. Bet izstāde “Slāņi” nav veltīta funkcionāliem stikla objektiem, kā nereti esam raduši domāt par stiklu – te nav ne vāžu, ne bļodu vai lustru, bet gan monumentāli, trausli un jēdzieniski blīvi laikmetīgās mākslas darbi, kas parāda Baltijas stikla mākslas daudzveidīgo ainavu. Tāpēc arī izstādes nosaukums ir “Slāņi”, paskaidro kuratores un mākslinieces Bārbala Gulbe un Marta Ģibiete. Izstādes iecere izauga no Eiropas Stikla mākslas festivāla Polijā 2022.gadā, kur akcents bija tieši uz Baltijas valstu stikla mākslu. Bet māksliniekus vieno daudz senāka draudzība. Kuratore un māksliniece no Lietuvas Daļa Truskaite (Dalia Truskaitė) atceras, ka divtūkstošo gadu sākumā Lietuvā tapa izstāde “Vitrum Balticum”, kas vēlāk izauga par festivālu; bijušas ceļojošas Baltijas mākslinieku izstādes. Baltijas mūsdienu stikla izstāde „Slāņi” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā būs skatāma līdz 18.maijam.…
Cik daudz patiesībā nevajadzīga apģērba mēs iegādājamies modes industrijas spiediena rezultātā? Cik atbildīgi ir modes dizaineri, kad paziņo, ka viņu radītais apģērbs ir „videi draudzīgs”? Un – kurā brīdī tas, kas vakar bija modē, šodien ir vien pātērniecības radīta lupatu kaudze? Tieši šobrīd vienlaicīgi mākslas valodā par to runā gan Madaras Freidenfeldes izstāde „F/W 24/25”, gan ar horeogrāfes Kristīnes Brīniņas līdzdalību tapusī izrāde „Gadalaiki. Faux Pas.” kā arī tapis apjomīgs modes dizaineres Laimas Jurčas pētījums „Mode kā dārzkopība. Modes dizaina procesa attīstība ceļā uz rūpju atjaunošanas stratēģiju”. Kultūras rondo studijā dizainere Laima Jurča, horeogrāfe Kristīne Brīniņa un māksliniece Madara Freidenfelde.…
Kopš janvāra vidus Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja izstāžu zālē Pulka ielā skatāma izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai”. Izstāde ir daļa no aizsāktā izstāžu cikla, kas atklāj muzeja krājuma daudzveidību un starpdisciplinaritāti. Pērn sarīkota izstāde par skaņu ierakstu vēsturi, bet šogad pievēršas kino mākslas un literāru darbu mijiedarbībai un interpretācijai. Laima Slava uz Pulka ielu devās dienā, kad notika Kuratora ekskursija izstādē. Kuratora ekskursija izstādē ir lielisks brīdis, lai vairāk uzzinātu par ekspozīciju, par tās tapšanu un uzdot savus jautājumus. Arī man būs tāda izdevība, tāpēc ierakstā ekskursijas epizodes mīsies ar sarunu un jautājumiem. Nelielam atnākušo pulkam izstādes kuratore Kristīne Želve un projekta vadītāja Katrīna Kūkoja atklāj svarīgas detaļas, arī to, kā skaņu mākslinieku Maksimu Šenteļevu, iedvesmojis Kalna Kaibēnu apmeklējums, un kā tas atspoguļojas izstādē. -- Ir apritējuši 145 gadi, kopš romāna „Mērnieku laiki” uzrakstīšanas. Izstāde „Mērnieku laiki. Nepabeigts scenārijs trešajai ekranizācijai” Pulka ielā būs skatāma līdz 2025.gada beigām.…
„Sudraba tagadnes tilts” – šāds nosaukums dots nupat klājā nākušajam dzejas krājumam, kas ir divu dzejnieku – dzīvesbiedru kopkrājums. Gan Māris Salējs, gan Zane Daugule ir pazīstami katrs ar savu dzeju, tomēr kā kopīgi savīts dzejoļu krājums Māra un Zanes poētiskais tembrs iznāk pirmoreiz. Šāds formāts – dzīvesbiedru kopkrājums ir retums. Jautāti par šāda kopkrājuma veidošanu, Māris norāda Zanes virzienā. "Visgodīgākā atbilde būtu tāda, kā dažus gadus atpakaļ mūsu abu dzīvēs ieviesās tāda, atļaušos teikt, diezgan melna strīpa, un tad vienīgā izeja - kā melno strīpu izgaismot, bija uzcelt pāri kaut ko sudrabojošu, skaistu un paliekošu, un tā mēs nonācām pie šī krājuma veidošanas," par kopkrājuma tapšanu atklāj Zane Daugule. Viņa arī piebilst, ka tilta būvniecības materiāli var būt ļoti dažādi. "Varējām jau tā nedarīt, varējām radīt kaut ko jaunu. Bet man šķiet, ka..." bilst Zane Daugule. "Arī tādēļ, ka krājumā ne tikai jaunie dzejoļi, bet viens otrs no senākajiem un pat no iepriekšējiem krājumiem. Tā kā mēs jau esam kopā no 2005. gada, šie dzejoļi arī tur iederas, jo tie arī ir tapuši šajā laikā," papildina Māris Salējs. Kādas ir tas sajūtas un brīži, kas nav izsakāmi tādā klasiskā iesim izrunāties valodā, bet ir izsakāmi tikai dzejā? Māris Salējs: Man šķiet, ka to, ko nav tajā brīdi vai tajā laikā iespējams izrunāt vienā līmenī, tas notiek citā līmenī, pārdzīvojuma līmenī. Tie dzejoļi nav tikai tikai divsaruna vai tikai attiecības, šajos dzejoļos ir visa mūsu dzīve, visa mūsu tā brīža dzīve. Un šajā sarunā ir vēl trešais, ir kaut kas, kas ir lielāks par mums, kura dēļ arī iespējams uzbūvēt šo tiltu. Tā tas ir noticis. Zane Daugule: Tomēr tik grods un gluds tas tilts nav visus šos 20 plus gadus bijis. Starp mums ir bijuši arī trīs šķirtības gadi, bet, paņemot rokā krājumu, ir tā sajūta - jā, arī tas ir bijis vajadzīgs. Māris Salējs: Tas, kas ir dzīvē gan gaismas, gan bezdibeņi, viņi, lai cik jocīgi un dīvaini neskanētu, krājumā dzejai dod to, lai tas nebūtu vienkārši līdzens galds, lai tajā būtu iekšējā spriedze, iekšējā dramaturģija, kur ir gan tas bezdibenis, gan arī tas, kas mūs paceļ, kas mums nokļūt uz šā tilta. Savus dzejoļus abi publicē vispirms sociālajā vietnē "Facebook" un tad gaida, kā otrs reaģēs un vai reaģēs. Krājuma redaktore ir dzejniece Jana Egle. Krājumu izdevusi izdevniecība „Aminori”.…
Ukraiņu tautas mūzika, ko izpilda divi latviešu puiši, izdota skaņu ierakstu kompānijā Zviedrijā – tik neparastu ceļojumu piedzīvojusi dziedātāju Anša Bētiņa un Artūra Čukura vairākus gadus lolotā programma „Slāvu tautu dziedājumi” („Slavic Folk Songs”). Tās centrā ir tieši ukraiņu tradicionālie dziedājumi, īpaši no pašlaik okupētajiem Ukrainas reģioniem. Tos papildina arī maķedoniešu, serbu un citu slāvu tautu dziesmas. Celt gaismā šo mūziku ir viņu atbilde uz Krievijas agresiju reģionā. Kad tiekamies pirms albuma prezentācijas koncerta Anglikāņu baznīcā Rīgā, Artūrs Čukurs un Ansis Bētiņš piedāvā nodziedāt kādu ukraiņu kozaku dziesmu, kuras jaunajā albumā nav. Puiši dzied praktiski no galvas, tikai brīžam ieskatoties vārdos. Nošu pieraksta abiem akadēmiski skolotajiem mūziķiem priekšā nav. Ansis Bētiņš paskaidro, par ko bija nupat dzirdētā dziesma: „Tā ir dziesma no Čerkasu un Harkivas apgabaliem – par māti, kura auklē savu mazo dēlu un pie sevis prāto, kas ar dēlu notiks, kad viņš izaugs. Ejot cauri pantiem, dēls ir izaudzi, atnāk pie mātes un pasaka, ka ir iemīlējis kozaku meiteni. Tas nozīmē, ka viņam būs jākļūst par kozaku un arī jādodas karā.” Šādā sarunas formā Ansis Bētiņš un Artūrs Čukurs veido arī savus koncertus, kuros slāvu tautu melodijas divbalsīgi izdzied jau vairākus gadus. Abi dziedātāji savulaik satikās korī „Kamēr…” un bieži kopā klausījās mūziku. Tā nejauši nonāca arī līdz slāvu tautu dziedājumiem un aizrāvās: pārsteidza mūzikas atkailinātība, raupjums un gluži ķermeniskā iedarbība, saka Ansis Bētiņš. Ar programmu "Slāvu tautu dziedājumi" dziedātāji Ansis Bētiņš un Artūrs Čukurs viesojās arī Latvijas Radio 1. studijā.…
Kopā ar dzejnieku Edvīnu Raupu studijā veram vaļā viņa jaunāko dzejoļu krājumu “Laiks ir jau ievilcies” un pārrunājam viņa skatījumu uz cilvēka esību, laiku un domu plūdumu. "visas mūsu sarunas ir kāda monologs" – šāds epigrāfs likts Edvīna Raupa dzejas grāmatai "Laiks ir jau ievilcies". Grāmatai arī izcils vizuālais tēls, ko veidojis scenogrāfs Aigars Ozoliņš. Pastāsti, lūdzu, par tām lapām grāmatā, kur ir mazliet miglā tīts viss, kur nevar izlasīt. Edvīns Raups: Tas tā laikam ir domāts, lai cilvēks mazlietiņ palauza galvu, kas tur ir iecerēts. Tā nebija mana koncepcija, mans piedāvājums, to izdomāja mākslinieks. Bet man iepatikās šī ideja tāpēc, ka arī tur ir savs noslēpumiņš klāt, un tu nevari īsti izdibināt, cik tā tas ir gribēts, tā iecerēts, un ciktāl tas ir nejauši. Tas ir tieši tā, kā dzejā tas mirklis, ko es vēlos noķert starp pierādāmo nepierādāmo, starp esošo neesošo, starp izdibināmo neizdibināmo. Visas šīs robežlīnijas man ir ārkārtīgi aktuālas. Un šajā ziņā tas noteikti sasaucas ar to. Vai tu tagad zini, kas ir dzeja? Edvīns Raups: Tas, protams, ir labs jautājums, kā mēdz atbildēt. Ikviens, es domāju, no tiem, kas raksta dzeju, vismaz viena liela daļa dzejnieku nedomā par to, ko viņi raksta tad, kad viņi raksta. Un, tā kā man jau ir izdevies nodzīvot līdz 62 gadiem, nav vairs tā dzejas rakstīšana, teikšu godīgi, tik aktuāla kā ikdienas sastāvdaļa. Tad, protams, atliek arī laiks kaut kam citam. Un tajā skaitā padomāt arī par to, kas ir dzeja. Bet atbildes uz šiem jautājumiem katru dienu savādākas. Man šķita, ka varbūt dzejā ir svarīgs tas nenoķeramais, tas, ko nevar izanalizēt. Piemēram, literatūrzinātnieki ņemtu tavu dzeju un analizētu burtu pa burtam. Edvīns Raups: Tas ir praktiski neiespējami. Tur varbūt ir tas skaistums. Bet galvenais jau ir, ka tu notver to mantu jau gatavu. Es pastāstīšu savādāk, no citas puses, jo nākdams šurp, es arī mazliet apcerēju, kas ir dzeja, konkrēti Raupa dzeja šajā gadījumā. Un tad es sapratu, ka tā ir stihija. Manī tā ir stihija. Vai ir bijusi stihija, līdzīgi kā dabā mēdz teikt, ka ir četras stihijas, tad dzeja manī kā stihija, kā piektā stihija. Bet tā neatrodas ārpusē - dabā, bet tā atrodas manī. Viņa tur plosās un ārdās, viņi absolūti nekontrolējama, tāda, kāda tā ir. Tad rodas jautājums: ko ar to darīt un kā to savaldīt? Vai to var savaldīt? Es domāju, ka, ja stihija ir kā uguns, tad savaldīt viņu ir grūti, viņu var mēģināt kontrolēt. Šis spēka stāvoklis, kas stihijai dabiskā kārtā piemīt, es teiktu, ļauj kaut kādā veidā savādāk uztvert pasauli. Tas ir ārkārtīgi būtisks aspekts, jo es domāju, ka dzejnieki tieši atšķiras savā starpā ar to, kā viņi uztver. Manā gadījumā tas ir, ka es vienmēr cenšos kaut kā..., vai arī man ir tā sajūta, ka es esmu kāda cita nolikts uz šīs robežas starp izdibināmo neizdibināmo, jo mani ārkārtīgi interesē tas vārdos nepasakāmais, kas tas ir. Tu, piemēram, stāvi Gaujas krastā vai jebkurā citā skaistā vietā, vai vienkārši kādā dzīves situācijā, kas tevi ārkārtīgi uzrunā, un tas spēks tev ir tik liels, ka tu saproti, ka tas ir kaut kas gatavs, bet tu zini, ka līdzšinējās definīcijas neviena neder, un tad tev pašam ir tas jāuzraksta vai jāuzzīmē, vai jāsakomponē. Jāpanāk, kas tas ir kaut kādā veidā redzams citiem. Un šī ir tā nojauta par īstenību. Es varētu salīdzināt ar fizikas eksperimentu. Arhimēdam arī bija nojauta, kad viņš iesēdās vannā, un izspiedās ūdens, viņš kļuva vieglāks. Viņam ienāca prātā - paga, paga, tā noteikti ir tīra fizika, tur jābūt kaut kādai likumsakarībai, ka viņš kļūst vieglāks. Viņam šī nojauta realizējās formulā, un viņš to pierādīja. Tāpat arī dzejnieks - viņš aiziet Gaujas krastā, viņš sajūt, viņš ierauga, teiksim tā, spēku, kas pēkšņi kaut kādā brīdī ir noformējies tavā uztverē kā kaut kas vienots un vesels. Un tev tikai jāatrod ir manā gadījumā vārdi vai instruments jebkāds, lai uzrakstītu šo Arhimēda formulu. Ja tas izdodas un darbojas, tad vienādojums der abās pusēs. Ir pareizs. Kas notiek ar dzejoli, ja tu viņu neuzraksti? Edvīns Raups: Tā sajūta jau paliek. Neizdibināmais ar to ir skaists, ka viņš tāds arī tomēr paliek. Tu pasaki varbūt kādu vienu, tas ir piesaukt kvantu fiziku... Visu laiku notiek mijiedarbība. Tas ir tas sakāmais, kas ir nepasakāms, ir bezgalīgs, tas ir neaptverams. Tu visu laiku viņu drupina pa kripatiņai. Es teiktu tā, ka īstenība lielā mērā ir tava apziņa, tas, ko tu apzinies. Nevis tas, ko tu zini, bet tas, ko tu apzinies. Vismaz mākslā tas darbojas perfekti. Tikai apziņa ir tā plašā telpa, kurā ir šī īstenība, kurā akmens ir akmens. Jo citādi, kā jau daudzi ir apcerējuši, tu pagriez akmenim muguru un viņa nav. Apziņā viņš paliek, viņš ir, tātad tomēr ir vai tomēr nav? Katrā ziņā apziņa ir lauks, kurā ir ārkārtīgi interesanti spēlēties un meklēt atbildes, jo tās tur noteikti ir. -- Savā astotajā dzejoļu krājumā Edvīns Raups turpina mēģinājumus notvert domu tās rašanās brīdī, lai, pierakstīdams dažus tās raksturlielumus, pasniegtu kā emocionāla saviļņojuma zibsni, kas uzšķiļ jau nākamo domu – un tā šis process ritmiski viļņojas katrā dzejolī, kuram ir tikpat noteikts/nenoteikts sākums un beigas kā cilvēka dzīvei. Šķiet, šajā krājumā dzejnieks kļuvis vēl lakoniskāks, viņa vertikāle un horizontāle – vēl caurspīdīgāka un tādēļ precīzāka. Edvīna Raupa krājumu "Laiks ir jau ievilcies" izdevis Jāņa Rozes apgāds.…
Ceļojumu grāmata bez fotogrāfijām, jo visas fotogrāfijas, visi dokumenti un papīra gabaliņi ir sadeguši – Marikas Rozenbergas pierakstītie tēlnieces Ēvī Upenieces (1925–2024) stāsti „No Sarkandaugavas līdz Havanai”. Ļoti skopos vārdos arī daži svarīgi teikumi par tēlniecību un padomju īstenību. Tiekamies ar Mariku Rozenbergu no izdevniecības „Aminori” un mākslas zinātnieci Ingrīdu Burāni. Netipiski memuāriem šo grāmatu ilustrē nevis fotomateriāli, bet mākslinieces Baibas Baibas zīmējumi.…
مرحبًا بك في مشغل أف ام!
يقوم برنامج مشغل أف أم بمسح الويب للحصول على بودكاست عالية الجودة لتستمتع بها الآن. إنه أفضل تطبيق بودكاست ويعمل على أجهزة اندرويد والأيفون والويب. قم بالتسجيل لمزامنة الاشتراكات عبر الأجهزة.